Zariņš: Visa mūsu valsts ir kā Maxima

Un  kas par to - galvenais jau, lai ir saskaņots, ar ko vajag, un ir kāds, kas mums ir pateicis, ka viss ir pareizi un labi. Ar to pietiek, lai pašapmierināti turpinātu, lai arī, tāpat kā Maximā, sabiedrībā ik pa brīdim ieskanas trauksmes zvani - kāds izmisīgi norāda uz demogrāfijas tendencēm, ka, tā turpinot, mēs aizejam nebūtībā, kāds izmisīgi cenšās skaidrot, ka, neieguldot savās zināšanās un attīstībā, mēs kļūstam par nabadzīgu piedēkļa valsti citiem, kura eksportēs nevis vērtīgas preces, bet gan vērtīgus cilvēkus, bet tie, kas būs palikuši, būs spiesti izmisīgi turēsies savās vietās, tāpat kā Maxima kasieri, cerot un ticot solījumiem, ka viss būs labi.Un visi ir "nopirkušies" uz šīm cerībām – cerot, ka viss tas, ko esam izturējuši, nav bijis velti, vajag tikai vēl mazliet paciesties. Un tad vēl mazliet. Un tas nekas, ka atkal un atkal ieskanās trauksmes zvani - mums vienkārši ir jāturpina un paklausīgi jātic tam, ko mums stāsta - cik labs ir lielveikals, cik ērti tajā ir tikt pie desas un pie maizes klaipa - kas nu kuram tur sanāk.Cilvēki, uz kuriem mēs paļaujamies, ka tie ir iecelti, lai rūpētos par mums, svinīgi paraksta kārtējos papīrus un liek mums ticēt, ka tas viss ir mūsu labā - lai mums būtu stiprs jumts virs galvas un lētāka desa plauktos. Bet patiesībā tas viss var izrādīties tikai kāda savtīga labuma pēc, lai pašiem nevajadzētu domāt, darīt un uzņemties atbildību, lai varētu piesegties ar kādu dokumentu, kas apliecina, ka tiek darīts viss nepieciešamais, lai mums viss būtu kārtībā. Un, ja arī kas tomēr notiks, tad mēs nevis rīkosimies paši uz vietas, bet dosimies kaut kur pēc instrukcijas vai lūgsim kādam citam padomu, lai tas izlemj mūsu vietā, ko darīt. Un tas nekas, ka tikmēr sabruks kāda banka vai uzņēmums – priekš tā mums vienmēr būs sagatavoti dokumenti, kuri pierādīs, ka viss ir izdarīts pareizi un rūpējoties par mums.Katram normālam cilvēkam Maxima traģēdija šķiet kā arkārtējs notikums, bet vai tas tiešām tā ir Latvijas gadījumā – kad tā pati amorfā, likumīgā ietvarā ietērptā mazspēja rīkoties un uzņemties atbildību caurstrāvo it visu - visa valsts ir kā šī Maxima, un tas ir tikai laika jautājums, kad tās nesošās konstrukcijas reiz lūzīs un apraks visu, kas mums ir dārgs - ja vien tā tiks turpināts. Vasarā, apspriežot Būvniecības likumu no Saeimas tribīnes, es brīdināju par to, ka buvniecības nozares regulējums ir tik liberāls, ka tas var novest pie traģiskām sekām - reiz var sabrukt kāds tirdzniecības centrs, bet neviens nevarēja iedomāties, ka viss jau ir ielaists tik tālu un tas notiks tik drīz. Es nevēlos, lai tas pats notiktu ar mūsu valsti. Tāpat kā to nevēlās neviens, kam ir dārga mūsu zeme.Notikušais bija skarbs atklāsmes brīdis par to, kas patiešām ir svarīgs, kas ir tās patiesās vērtības, kas vieno mūs visus savos centienos un domās - pamēģiniet šajā brīdī cilvēkiem stāstīt, ka priekš tā mums ir jānojauc kāds piemineklis vai jāuzraksta kāda preambula - cik nevietā un stulbi tas skanētu. Bet ikdienā mēs to aizmirstam, ļaujot sevi kā aunus sist kopā ar pierēm vienu pret otru, un tērējam šajos cīniņos savu laiku un enerģiju, kuru mēs varētu izmantot pavisam savādāk, lai tiešām veidotu šo drošo jumtu virs mūsu galvām - sev un savām nākošām paaudzēm.Kā pirmais solis, lai vispār dotu sev kādu cerību, ka mums tomēr ir potenciāls kaut kam tādam, ir spēt veikt godīgu un kompetentu notikušā analīzi, atzīt un atbildēt par savām kļūdām, neatkarīgi no tā, zem kādas politiskās paspārnes tās ir notikušas, un kopīgiem spēkiem labot tās, lai vairāk tas nekad nenotiku.Vai mēs to spēsim, to bezkaislīgi parādīs laiks...