Pēdējā laikā tiek daudz diskutēts par Latvijas līdzdalību Visaginas AES projektā. Lai kā atbildīgās amatpersonas censtos slēpties aiz faktiem, ka daudz kas vēl nav skaidrs, lai pieņemtu un atbildētu par saviem lēmumiem, tomēr ir acīmredzami, ka Latvija šajā projektā atkal izpilda «pasīvā partnera lomu».
Tas, protams, savā ziņā stiprina Baltijas vienotību, kuru mums tā patīk piesaukt, bet tas noteikti nekalpo sekmīgai Latvijas nacionālo interešu īstenošanai.
Var jau, protams, atrunāties, ka «bumba ir lietuviešu pusē» un mums atliek tikai gaidīt. Tomēr tā tas ir tikai tad, ja joprojām gribam būt nīkuļi, kas nespēj vai nevēlās paši veidot savas valsts likteni, bet ļauties, lai labāk to mūs vietā izdara kāds cits - Eiropa vai nu jau lietuvieši.
Vispirms jau, lai varētu atbildīgi spriest par Latvijai nepieciešamo lomu šajā projektā, mums būtu jābūt savai enerģētikas stratēģijai, kuras mums joprojām nav, tai būtu jādod ilgtspējīgs skatījums uz Latvijas izaicinājumiem un iespējām tos risināt. Tālāk, balstoties uz to, mūsu rīcībā būtu jābūt sagatavotam šo alternatīvo iespēju izvērtējumam, turklāt nevis šauri, vienas nozares - enerģētikas - ietvaros (kāda būs elektroenerģijas cena), bet gan izvērtējot katru alternatīvu visas tautsaimniecības kontekstā (tās iespaidu uz citām nozarēm, reģionālo attīstību, nodarbinātību, nodokļu ieņēmumiem u. t.).
Nekā tāda mūsu rīcībā joprojām nav. Vai lietuviešiem tas būtu mums jāizdara?
Vēl jo vairāk, neviens cits mūsu vietā nerisinās tos jautājumus, kas skar mūsu nacionālās intereses saistībā ar mūsu kaimiņiem. Bet šeit atkal valdība izvēlējusies sev visērtāko un sev tik tradicionālo pieeju - pašai nedarīt neko, neuzņemties atbildību un problēmu smagumu uzvelt citiem, šajā gadījumā Latvenergo, nozīmīgi sašaurinot risināmo jautājumu loku līdz energokompānijas kompetences ietvariem, tādējādi «aiz borta» atstājot visu pārējo Latvijai tik ļoti aktuālo problemātiku, ko neesam spējuši atrisināt ar Lietuvu. Piemēram, lietuviešu nojauktās dzelzceļa sliedes pie Reņģes, lai kravu tranzīts caur Lietuvu nevarētu iet uz Liepājas ostu, nenoteiktā Latvijas-Lietuvas jūras robeža, kur Lietuva tīko iegūt lauvas tiesu no iespējamajām naftas atradnēm Baltijas jūrā, utt. Neko no tā mēs neesam vēlējušies risināt, bet ar pilnu nopietnību apspriežam ar Lietuvu iespēju ieguldīt simtus miljonus viņu ekonomikā.
Tagad valsts atbildīgās amatpersonas steidz paust, ka Latvija piedalīsies tikai komerciāli izdevīgā projektā un nepakļausies Lietuvas spiedienam. Johaidī, ja apzināmies, ka Latvija un Lietuva atrodas pavisam dažādās situācijās - mēs esam mērķtiecīgi investējuši, radot sev jaunas, modernas elektroenerģijas ražošanas jaudas, bet Lietuva pēc Ignalinas slēgšanas nav paveikusi gandrīz neko - un tai šis projekts ir kritiski svarīgs, lai likvidētu savu totālo energoatkarību no Krievijas, šajā situācijā, ja kāds varētu atļauties izdarīt spiedienu, tad tai vajadzētu būt Latvijas pusei, nevis otrādi.
Un te mums pamatoti būtu ko teikt, bet mēs to nedarām…
Ar ironiju ir jāatzīst, ka dalība komerciāli izdevīgā projektā vēl nenozīmē tādu pašu komerciālo izdevīgumu visiem tā dalībniekiem, jo sevišķi Latvijai. Tas atkarīgs arī no tā, ar kādiem nosacījumiem mēs piedalīsimies šajā projektā. Sabiedrībai daudz tiek stāstīts par šī projekta izdevīgumu, bet ne vārda par to, ko mēs darīsim, lai iegūtu maksimālu iespējamo labumu no šī projekta priekš sevis, - tik vien, ka Latvenergo (bet ne Latvijas patērētājam!) būs iespēja pirkt Visaginas AES saražoto elektroenerģiju par pašizmaksu. Tas, starp citu, ir ļoti apšaubāms apgalvojums, jo priekš šāda komercprojekta tas būs pretrunā ar ES likumdošanu.
Lai gan Visaginas AES projekts tiks realizēts Lietuvā, arī paša projekta ietvaros ir daudz iespēju, kur Latvija varētu gūt sev labumu. Piemēram, reaktora transportēšanai nepieciešamo ceļu infrastruktūru veidot nevis caur Lietuvu, kur nepieciešami apm. 500 km, bet gan caur Latvijas teritoriju - apm. 300 km, kā rezultātā mēs iegūtu jaunu Rīgas-Daugavpils šoseju, kas ir ļoti nepieciešama infrastruktūras sastāvdaļa, lai varētu realizēt sekmīgu Latgales reģionālo attīstību.
Tālāk - lai nodrošinātu Visaginas stacijas utilizāciju un izlietotās degvielas glabāšanu, būs nepieciešams veidot milzīgu uzkrājumu fondu, kurā tiks uzkrāti tam nepieciešamie līdzekļi. Atšķirībā no atomstacijas tiem nav jāatrodas Lietuvā, kāpēc gan lai Latvija nepiedalītos to pārvaldīšanā?
Bet pats nozīmīgākais Latvijai šajā projektā ir saistība ar izlietotās kodoldegvielas uzglabāšanu - lai gan formāli tā tiks uzglabāta Lietuvas teritorijā, tā atradīsies tiešā Latvijas tuvumā, Daugavas baseina teritorijā, tādēļ iespējamais kodolpiesārņojums izplatīsies nevis pa Lietuvas, bet pa Latvijas teritoriju līdz pat Rīgai. Tāpēc šādā situācijā Latvijai būtu pamatoti apsvērt iespēju ņemt daudz aktīvāku un nozīmīgāku dalību izlietotās kodoldegvielas procesā, kas būtu svarīgi, lai mēs paši sev garantētu ne tikai nozīmīgu nacionālās drošības aspektu, bet arī izmantotu iespēju piedalīties izdevīgā, daudzu miljonu vērtā, bezmaz vai mūžīgi garantētā biznesa procesā!
Tomēr ne par ko tādu mēs nedomājam, jo atbildīgajām valsts amatpersonām tas nozīmētu papildu rūpes, papildu problēmas. Labāk, lai to uzņemas kāds cits, bet mēs meklēsim, aiz kā muguras pieslieties.
Visaginas AES var kļūt par vistiņu, kas dēj mums zelta olas, bet var kļūt arī par pamatīgu pieminekli mūsu valstiskajai impotencei - un tas atkarīgs tikai no mums pašiem. Pašlaik diemžēl vairāk izskatās, ka mēs vēlamies uzbūvēt sev šādu pieminekli vairāku miljardu vērtībā.