Kā jūtaties, vai esat ar pilnu krūti atpakaļ politikā?
Politikā var būt tikai vai nu ar pilnu krūti, vai nemaz. Ja runājam par sajūtām, es, protams, esmu iekšā politikā ar visu savu būtni. Ja runājam par praktisko izpildījumu, tad līdz tam 7/24 režīmam, lai politikā gūtu panākumus, vēl ir tāds laiks ejams.
Kas ir vieglāk - būt par klīnikas vadītāju, būt par Valsts prezidentu vai būt par valdošajā koalīcijā ietilpstošas frakcijas vadītāju?
Tas nav salīdzināmi. Katra nes savu emocionālo, intelektuālo un atbildības lādiņu. Cita lieta ir - cik komfortabli kur tu pats jūties.
Un kur jūs jutāties viskomfortablāk?
Simtprocentīgi - ķirurģijā. Jo tā tomēr paliek mana dzīves mīlestība, talants, arī garākais manas dzīves nogrieznis. Un neizbēgami garākais dzīves nogrieznis atstāj arī pēdas, kas ietekmē visu tavu turpmāko darbību.
Par politiskajām aktualitātēm. Publika gaida tagad Reformu partijas uznācienu Rīgas pašvaldības vēlēšanu sakarā. Cik ilgi vēl?
Es jums simtprocentīgi piekrītu, ka publika gaida Reformu partijas iznācienu. Ja mēs paskatīsimies uz to, kas līdz šim ir noticis, - katrs nākamais pieteiktais mēra kandidāts ienes izmaiņas kopējā bildē. Un tā bilde šobrīd ir izveidojusies tāda, ka no Reformu partijas būs atkarīgs ļoti daudz. No tās pozitīva vai negatīva starta pašvaldību vēlēšanās Rīgā būs atkarīgs, kāds būs Rīgas liktenis nākotnē. No otras puses, apzinoties šo atbildību, mēs tomēr pieturēsimies pie ļoti rūpīgas situācijas analīzes plāna…
Liels aktieris, liela pauze?
Jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze… un arī droši vien lielāki panākumi.
Jautājums par kopēja saraksta neveidošanu ar Vienotību ir neatgriezeniski izšķirts?
Tāds lēmums ir pieņemts gan partijas valdē, gan domē. Bet tajā pašā laikā es teikšu, ka politiskā situācija bieži negaidīti mainās, pat ļoti. Un es būtu piesardzīgs, pirms mēs neesam pieņēmuši pēdējo galīgo lēmumu un sākuši savu vēlēšanu kampaņu...
Vienotības un Nacionālās apvienības kandidāti jau paspējuši pateikt kategorisku nē iespējamai koalīcijai ar Saskaņu nākamajā Rīgas domē. Vai jums arī būs šajā jautājumā strikta pozīcija?
Šis ir ļoti interesants jautājums. Parasti politiķi nesteidzas vilkt sarkanās līnijas. Mēs Saeimā novilkām skaidru sarkano līniju tajos oligarhu jautājumos… Bet, godīgi sakot, pašvaldību vēlēšanās man ir pārsteigums šo līniju vilkšana. Acīmredzot tomēr kaut kas slēpjas pašā Saskaņas centrā. Kāpēc pret to tiek vilktas šādas sarkanās līnijas jau pašā kampaņas sākumā.
Vai tagad esat pamanījuši kādu tādu Saskaņas problēmu, ko neredzējāt, kad pēc Saeimas vēlēšanām bijāt gatavi veidot ar viņiem koalīciju?
Jā. Redziet, mēs toreiz bijām ļoti drosmīgi atvērti, jo tādā veidā būtu varējuši mainīt politisko vidi vēl vairāk, nekā esam to darījuši līdz šim. Bet šeit man ir jāatkārto - ja partija ar 31 procentu balsu parlamentā nespēj nonākt valdībā, tad tā tomēr ir šīs partijas pašas problēma. Pašu nemākulība. Un Saskaņa izvēlējās ļoti vienkāršu taktiku. Reformu partija bija vienīgā, kas bija gatava strādāt ar viņiem vienā valdībā. Bet, kad tas neizdevās pilnīgi objektīvu iemeslu dēļ, tad Saskaņa paziņoja, ka mēs, Reformu partija, esam galvenie vainīgie, kāpēc viņi nav valdībā. Un tas bija tālredzīgs solis - atšūt jebkuru viņu elektorātu no Reformu partijas. Bet lielākā ilgtermiņā - tas bija tuvredzīgi. Un ir panākuši to, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām jebkura politiska koķetērija ar Saskaņu nav iespējama.
Pastāv runas, ka toreiz ņemt Saskaņu koalīcijā jums bija ieteikuši kādas draudzīgas lielvalsts pārstāvji.
Nu man atliek tikai pasmaidīt par šīm runām. Pat ja tādu prokremliski noskaņotu partiju kā Saskaņas centrs nespēj no Maskavas regulēt, tad visādas citas runas ir vienkārši anekdote.
Daudzus pārsteidza dusmīgais Valda Dombrovska bāriens Robertam Ķīlim. Kas īsti notiek koalīcijā, un kā jūs jūtat atbalstu vai neatbalstu savām reformām?
Reformas pēc definīcijas vienmēr sastop pretestību. Ar to ir jārēķinās. Un pretojas tie, kas izmanto pastāvošo situāciju, gūst arī no tās materiālus labumus. Un tad ļoti svarīga ir visas valdības kopēja rīcība. Un šeit parādās paradokss, ka faktiski šis tāds premjera uzbrauciens būtu jāizmanto kā viens pozitīvs dzinulis, aicinājums - dariet to beigu beigās ātrāk. Kā iespēja iestumt tās reformas uz priekšu, ātrāk…
Bet vai kāds nevēlas izstumt jūs no koalīcijas?
Šādu baumu pamatā vienmēr ir opozīcijas darbība, kas cenšas destabilizēt situāciju koalīcijā. Nu, piedodiet, jebkurā koalīcijā būs strīdi, būs diskusijas par to, kā ir labāk, kuras lietas darīt un kad darīt… ja tomēr mēs paskatāmies uz pašu koalīciju, tad visas partijas, kas ir koalīcijā, ir dziļi ieinteresētas šajā valdībā, lai tā kā tāda strādātu līdz nākamajām vēlēšanām. Un tas jau ir mūsu partijas uzstādījums - mainīt politisko kultūru Latvijā, ka vēlēšanas izšķir, kura valdība ir pie varas.
Jo kā bija iepriekš - kā notika oligarhisko spēku pārbīdīšanās, tā krīt valdība. Klasiski mums bija trīs, trīs varas centri, kā divi pārbloķējas pret trešo, tā jauna valdība.
Jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka tie jūsu pieminētie trīs oligarhiskie centri vairs neko neietekmē? Vai varbūt jauni oligarhi...
Nu, pirmkārt, vismaz divus no trim vairs nevar saukt par oligarhiem, jo viņiem šobrīd nepiemīt politiskā vara. Ir palicis tikai viens. Ar ietekmi, bet ar minimālu ietekmi.
Tajās jūsu ministra Edmunda Sprūdža aktivitātēs pret Lembergu mēs nemanījām tādu izteiktu Vienotības atbalstu.
Nu jebkura tāda vecāka partija… rīkojas arī ar vecākam cilvēkam raksturīgu nostāju - nu varbūt var nedarīt. Nu mēs taču visu esam sasnieguši, esam jaunībā daudz strādājuši, daudz izcīnījuši... Un tagad, nu tad stūrēsim tā lēnāk, uz pensiju. Bet viena jauna partija, kas ir izveidojusies, lai panāktu lūzumu, tas ir citādi. Un, protams, šeit vienmēr būs pretruna. Vieni būs tie, kas stums uz priekšu, otri - piesardzīgāki. Bet tur jau arī ir savs labums. Kādreiz reformu karstgalvībā varētu būt kādi soļi, no kuriem vajadzētu atturēties.
Vai jūsu partijai liekas, ka visi Roberta Ķīļa uzstādījumi ir pareizi un augstskolu rektori viņu nesaprot?
Augstākās izglītības reforma ir ļoti fundamentāla. Un šajā procesā ir vairāki spēlētāji. Mums ir Roberts Ķīlis, kurš ir uzņēmies šajos divdesmit gados drosmīgāko iniciatīvu. Otrs spēlētājs ir rektori. Bet es nedomāju, ka rektori ir tas lielākais pretspēks. Jo viņi savās augstskolās ir tie, kuri savās augstskolās vada un kuriem jārēķinās ar savu mācībspēku kolektīvu. Varbūt no sākuma rektori padodas tiem saviem mācībspēkiem un saka nē, bet ar laiku viņi sapratīs, ka reformas var dot viņiem papildu varas kapacitāti, lai viņi paši varētu izdarīt reformas savās augstskolās. Es domāju, ka īstenībā lielākā daļa rektoru ir par reformām, bet viņus attur tas spēks, ko saucam par mācībspēku. Mācībspēki, pasniedzēji - tie ir tie, kas reāli jūtas apdraudēti. Ja mēs runājam par nekvalitatīvām programmām, tad tie mācībspēki, kas tās realizē, tie jūtas apdraudēti.
Un studenti?
Jā, nu tos gan vienkārši maldina. Jo katrs students, katrs vecāks ir ieinteresēts kvalitatīvākā izglītībā. Gala rezultātā, kurā jaunietis ir spējīgs atrast labu darbu. Un valsts vairs nevar atļauties mānīt šos jauniešus - ka tā izglītība, par ko saņemat diplomus, ir ļoti laba. Tāpēc šajā procesā ir jādabū studentu atbalsts un jādabū rektoru atbalsts.
Vai jūs kā partija varētu būt arī starpnieks starp ministru un rektoriem?
Noteikti.
Jums jau bija tikšanās ar Augstākās izglītības padomi.
Mums bija, un mums bija liela vilšanās sajūta par šo tikšanos. Mēs runājām dažādās valodās. Reformatoru valodā un stagnātu valodā. Un, ja mēs gribam reformas, mums jāveido tāda augstākās izglītības padome, kas grib reformas. Bet rektori tomēr ir vēlētas amatpersonas, un mēs respektējam to, ka viņi ļoti daudz var izdarīt, ja iesaistās šajā procesā. Un ar rektoriem mēs runāsim.
Pirms intervijas neformālā sarunā jūs pateicāt tādu interesantu frāzi: «Es ar šausmām skatos, cik ātri izpildās mūsu programmas punkti.» Paskaidrosiet?
Redziet, ja mērķi tiek sasniegti ļoti ātri, it sevišķi bez lieliem publiskiem skandāliem, tad bieži vien cilvēkiem, kas mūs ievēlē, liekas, ka mēs neko nedarām. Kad paņemu mūsu partijas programmu un sāku tā pa punktiem iet cauri, tad tik daudziem punktiem jāliek klāt atzīme «izpildīts», ka jāsāk domāt par jauniem mērķiem.
(Visu interviju lasiet 10.decembra laikrakstā Diena)