Šīs lietas ir svarīgas, un uzlabojumi būtu veicami katrai valstij, arī Zviedrijai. Baltijas un īpaši Latvijas gadījumā, svarīgākais ir tas, lai uz papīra rakstītie likumi kaut ko nozīmētu reālajā dzīvē. Neviens investors nebūs gatavs ieguldīt līdzekļus valstī, kurā likumā rakstīta viena lieta, ierēdnis Tev skaidro ko pavisam citu, bet rīkojas vēl pavisam savādāk. Es pats uzskatu, ka Latvija ir paveikusi ļoti daudz, lai pārvarētu Pasaules finanšu krīzi, kas mūs visus piemeklēja 2009.gadā. Ir samazināti valsts izdevumi, stabilizēts budžets un valsts atgriežas uz attīstības ceļa. Ministru prezidents V.Dombrovskis ir pieņēmis daudzus grūtus un izlēmīgus lēmumus, tomēr mani vienmēr ir pārsteidzis tas, ka gandrīz nekas nav darīts, lai uzlabotu tiesisko vidi un prognozējamību, lai arī šī ir nozare, kas neprasītu lielus finanšu ieguldījumus.
Neapšaubāmi, viena lieta, kur nepieciešami daudzi uzlabojumi ir maksātnespējas process. Pašlaik tas kalpo kā dažādu pietuvināto „uzņēmēju” šantāžas ierocis un neviens godīgs uzņēmējs nevar būt drošs, ka šis ierocis netiks pavērsts pret viņu. Pagājušā gadā ne tikai Latvijā, bet pat visā Skandināvijas reģionā plašu publicitāti ieguva uzņēmuma „Palink” skandāls, kur neliela kreditoru parāda dēļ, mēnešiem tika paralizēta liela, starptautiska uzņēmuma darbība. Šantāžisti uzņēmumu turēja kā ķīlnieku un tajā laikā uzņēmums cieta miljoniem latu lielus zaudējumus. Ja aiz veikalu tīkla IKI nestāvētu finansiāli spēcīgs starptautisks uzņēmums, varētu teikt, ka šantāžisti savu būtu panākuši – uzņēmums bankrotētu un tiktu izspiests no tirgus. Šis gadījums ļoti daudziem vidējiem un maziem Zviedrijas uzņēmējiem ir kalpojis kā ass brīdinājuma signāls par to, ka attīstīt biznesu Latvijā nav droši, un līdzīgi var izrīkoties arī pret viņiem. Man bija zināmi 2 Zviedrijas uzņēmumi, kuri pagājušā gadā bija vēlējušies atvērt ražotnes Latvijā, bet pēc šī gadījuma ir pārdomājuši.
Pieņemu, ka kāds varētu teikt, ka tas ir labi, ka no Latvijas tiek aizbiedēti ārvalstu investori, jo tad vietējie uzņēmēji varēs nostiprināt savas pozīcijas. Šeit gribētu minēt citu, piemēru, tā sauktos „Ventspils tranzītbiznesa karus”, kur jau gadiem notiek akcionāru cīņa par uzņēmumu „Ventbunkers”. Arī šajā lietā notiekošais starptautiski sūta ļoti sliktus signālus par Latvijas likumu un tiesu varas prognozējamību. Tas skaidri parāda, ka Latvijas valsts vai nu var ieinteresēta problēmas risināt, vai apzināti tiek izmantota noteiktu, šauru interešu grupu labā. Neesmu šo lietu analizējis padziļināti, bet no publiski izskanējušās informācijas, nākas secināt, ka šajos strīdos viens neliels akcionārs, kurš pat nekontrolē 1% no uzņēmuma vērtības, ar tiesu palīdzību spēj paralizēt un šantažēt desmitiem miljonu lielu koncernu. Krievijā un citas postpadomju valstīs šāda situācija būtu ikdienišķa norma, tomēr gadījumā, ja kas līdzīgs notiktu Zviedrijā vai Norvēģijā, valdība rīkotos nekavējoši un atbildīgās iestādes vadītājs būtu nekavējoši atstādināts, un viņa vietā būtu iecelts tāds, kas situāciju spētu atrisināt. Kā var lasīt no Latvijas mediju atstāstiem, Latvijas atbildīgās institūcijas – Uzņēmumu reģistra (UR) vadītājs lielāko daļu darba laika pavada mācību iestādēs, pasniedzot lekcijas un pelnot sev atalgojumu (2011.gada ienākumu deklarācija rāda, ka pamatdarbā UR vadītājs nopelna tikai 35% ienākumu), kamēr reālo darba pienākumu pildīšanai laika vairs nepietiek. Skandināvijā šāda situācija būtu neiedomājama.
Ideja šim rakstam radās manis paša pārdomu rezultātā, pēc sarunām ar man pazīstamiem Zviedrijas un Skandināvijas valstu uzņēmējiem, kuri aktīvi darbojas Baltijas un Latvijas tirgū. To, ka mana pieredze nav tikai izņēmums labi, apliecina nesen veiktais Zviedrijas tirdzniecības un investīciju padomes pētījums par investīciju klimatu Baltijas valstīs. Šeit iespējams izlasīt pētījuma secinājumus: (http://www.swedenabroad.com/ImageVaultFiles/id_7340/cf_52/Business_climate_survey_2012_Baltics.PDF ) To, ka korupcija un likumu pielietošana praksē ir Baltijas un īpaši Latvijas nozīme atzinuši ļoti daudzi potenciālie Zviedrijas investori. Uz jautājumu par to, vai investori uzticas strīdu risināšanas institūtiem, Latvija izceļas īpaši slikti un uzticība valsts tiesām ir kritiski zemā līmenī. ( 34. Lappuse dokumentā).
To, ka tā nedomā tikai Zviedrijas investori, pierāda nedaudz senāks Doing Business 2013 pētījums, kur, neskaitot neskaidro būvniecības procesu, tieši investoru aizsardzība ir novērtēta ar zemāko rādītāju. ( http://www.doingbusiness.org/~/media/GIAWB/Doing%20Business/Documents/Annual-Reports/English/DB13-Chapters/Country-tables.pdf Par Latviju - 32.lpp).
Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka es sevi uzskatu par Latvijas draugu un ticu, ka Latvijai kā valstij un tās cilvēkiem priekšā ir spoža nākotne. Latvieši jau iepriekš ir pierādījuši, ka spēj pārvarēt grūtus laikus un sasniegt lielus un izaicinošus mērķus. Negribu, lai manu rakstu uztvertu kā kritiku Latvijas tautai, bet ceru, ka tas kalpos kā pamudinājums Latvijas politiķiem beidzot mainīt sapuvušo sistēmu, kaut vai nomainot atbildīgās amatpersonas. Es domāju, ka no tā ieguvēji būs visi, gan latvieši, gan zviedri.