Jaunā avīze maksāja 20 kapeiku. Iespiesta Latvijas Laikrakstu un žurnālu izdevniecības tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3. Nākamais numurs tika solīts 27. novembrī, un no 1. decembra – arī pasūtīšana (parakstīšanās cena ar piegādi vienam mēnesim 5,14 rbļ., sešiem mēnešiem – 30,83 rbļ.). Avīzei bija astoņas lapas, tajās arī pa reklāmai. 3. lapā reklamējās Latvijas bite, veikals salons Lotoss Marijas ielā 11, ražošanas apvienība VEF (cita starpā ''gatavs sadarboties ar ārzemju firmām kopēja uzņēmuma radīšanai''), firma Galants (''palīdzēs Jums izdevīgi pārdot vai nopirkt importa preci jebkurā Rīgas rajonā''). 8. lapā Auto Riga Inc. (''piedāvājam visus Volkswagen un Audi automašīnu modeļus''), kooperatīvs Delta X (automašīnu pretaizdzīšanas ierīces, adrese: Rīga, Vecmīlgrāvja milicijas nodaļa), Interbalt (svešvalodu mācīšana Liepājā), firma Lyva Portus (arī Liepājā, mūziķu, reklāmfilmu izgatavošanas, telefaksa un profesionālu žurnālistu pakalpojumi), vingrošanas klubs Jaunība (arī Liepājā).
Pirmās Dienas pirmajā lapā bija galvenā redaktora Viktora Daugmaļa un galvenā redaktora pirmās vietnieces Sarmītes Ēlertes ievadraksti. Pirms pie tiem ķeramies, gribētos atzīmēt vienu no pirmās lapas pieteikumiem, kas ir aktuāls arī šodien: ''Daudzas valdības ir kritušas nodokļu politikas dēļ. Kā būs ar mūsējo?'' Šo tēmu Dienas pirmajā numurā apskatīja Ojārs Kehris, Arnis Kalniņš, Jānis Mozulis un Viktors Avotiņš.
Atzīmēsim arī pirmās Dienas pirmo ziņu: Tečere atkāpjas. Britu premjerministres postenī Mārgareta Tečere bija pavadījusi 11 gadu.
Bet nu ievadraksti. ''Mēs gribam būt solīds un respektabls izdevums,'' rakstīja Daugmalis. ''Lai to panāktu, mēs esam veidojuši laikraksta modeli un tam pakārtotu redakcijas struktūru atbilstoši principiem, kādi pastāv tradicionālajās demokrātijas zemēs. Mums ir bijis maz laika (kopš lēmuma par mūsu dibināšanu ir pagājuši tikai pieci mēneši!), lai šos principus realizētu visā pilnībā, taču esam pārliecināti, ka Dienai būs ilgs un spraigs mūžs, un tas nozīmē – Latvijas sabiedrībai būs iespēja radīt sev spoguli, kurš atstaros vairāk gaismas un mīlestības nekā tumsas un naida.''
No kā mēs sākām – Ēlerte skaidroja, ka vispirms bija jāapzina ''tukšumi'' preses struktūrā un taktikā. ''1. Vēl pārāk maz, vēl pārāk aptuveni zināms, kas notiek mūsu kāpņu telpā, namu pārvaldē, tepat kaimiņos – armijas daļā, tepat apkārt – valstī. Totalitāras varas realizācijai pietiek ar dekrētiem un normām; decentralizēta sabiedrība ''nedarbojas'', ja nefunkcionē informācija. Bet neinformēta tauta ir pūlis, ar ko viegli manipulēt. 2. Avīzes pārsvarā ir noteiktu (kaut lielu ļaužu grupu) interešu paudējas.
Pretējās puses viedoklis kā balts zvirbulis ielido reti, un tam ''rīkle ciet'' viens divi. Šāda informācijas plūsmu norobežotība traucē saprast, kas ar mums patiesībā notiek. Bet valsts viena. (..)
Ko mēs no tā mācījāmies. 1. Bija jāiedibina darbīgs un jaudīgs ziņu dienests. Dienā ir reportieru korpuss, deviņi reģionālie biroji, informācijas aģentūra, veidojas korespondentu tīkls Baltijā, Austrumos un Rietumos. 2. Bija jāizveido štata un ārštata komentētāju korpuss, kas, pārstāvot dažādus sabiedrības strāvojumus, spētu par katru nopietnu Latvijas problēmu dot trīs, četrus, piecus dažādus viedokļus. 3. Līdzās abiem minētajiem dienestiem, kas nodarbojas ar politiku, ekonomiku, sociālo dzīvi, jāveido nodaļas, kuras strādātu atbilstoši lasītāju īpašajām interesēm – Māksla, Atpūta, Sports, Vēsture, Ekoloģija, Veselība, Zinātne, Izglītība, Bizness.
Mūsu ceļazīmes. Pirmajā lappusē – materiālus, kas, pēc Dienas domām, ir numura naglas. Otrajā lappusē ir satura rādītājs. (..) Jau virsraksts ļaus saprast, kādu notikumu fiksē konkrētā reportāža, un, izlasot pirmo rindkopu, varat būt droši, ka esat uzzinājuši pašu svarīgāko. Dienas reportāžas galveno jēgu nekad neiemudžināsim pēdējā teikumā.''
Tad nu pēdējā teikumā atgādināsim to, kas šajos kopā ar Dienu nodzīvotajos 30 gados nekļuva par mūsu dzīves galveno jēgu, lai gan Dienas pirmā numura iznākšanas brīdī par to vēl neliktu galvu ķīlā neviens gaišreģis, – komunistu ideoloģija un vara, ko Latvijā tolaik simbolizēja okupācijas armija, Alfrēds Rubiks un augstskolās zinātniskā komunisma eksāmenu nelikušās paaudzes nupat ar vieglu roku par ''mūsējo'' nosauktā Tatjana Ždanoka, kura pāris mēnešu pēc Dienas iznākšanas, asiņainajā barikāžu laikā, kāpa Latvijas Republikas Augstākās Padomes tribīnē un pieteica sevi kā komunisti.