Vēl vairāk pašvaldības iniciatīva raisa gan iedzīvotāju, gan ekspertu neizpratni tādēļ, ka pašas Rīgas līdzīpašumā esošais siltumenerģijas uzņēmums Rīgas siltums (RS) kā energoresursu izmanto gāzi. Vienlaikus eksperti arī norāda, ka otrs RS plaši izmantotais resurss – šķelda – kā kurināmais patiesībā nemaz nav videi un cilvēka veselībai īpaši draudzīgs.
Būtiska ir efektivitāte
Apkures iekārtu un enerģētikas eksperts Raimonds Pakšķis sarunā ar Dienu norādīja, ka RD lēmumu nekādi nevar nosaukt par loģisku, jo vienīgais, kas būtībā šobrīd bojā gāzes reputāciju, ir tas, ka gāzi Latvija saņem no Krievijas. "Ja skatāmies no ekoloģijas viedokļa, dabasgāze ir vistīrākais no sadedzināmajiem kurināmajiem. Protams, pieņemts uzskatīt, ka tas ogļskābās gāzes (CO2) daudzums, ko koksne jeb biomasa izplata gaisā degšanas procesā, ir ekvivalents tam skābekļa daudzumam, ko tas saražojis savā augšanas laikā. Dabasgāzei gan tā nav (..). Taču, ja skatāmies no piesārņojuma viedokļa, biomasa nevis mazliet, bet daudzas reizes vairāk piesārņo (gaisu – red.) tieši ar tām cietajām daļiņām, kuras RD minējusi savā lēmumā – ka tā grib ierobežot cieto daļiņu izplatību. Tajā pašā laikā no gāzes cieto daļiņu tikpat kā vispār nav, no malkas to ir nevis 10, 20 vai 30, bet tūkstoš reižu vairāk," norāda eksperts.
Viņš atgādina, ka Rīgā daudzās dzīvokļu mājās ir palikušas vecās malkas krāsnis, kas atsevišķās vietās vēl tiek ekspluatētas, un uzsver: "Tās apaļās malkas krāsnis būtībā ir cilindrs, kam apakšā tiek dedzināta malka, bet pa skursteni uzreiz iziet gan dūmi, gan siltums atmosfērā ar visiem putekļiem, cietajām daļiņām un tā tālāk. Un šīm krāsnīm lietderības koeficients labākajā gadījumā ir 50%. Savukārt mūsdienīgiem gāzes kondensācijas katliem lietderības koeficients ir 100 līdz pat 109% – tas ir tādēļ, ka šie katli vēl savāc aizejošo siltumu no dūmgāzēm."
Eksperts pauž, ka apkures iekārtas lietderības koeficientu ir viegli pārbaudīt, pieliekot roku pie skursteņa. "Ja pieliksim roku pie malkas krāsns tērauda skursteņa, roku pamatīgi apdedzināsim, jo skurstenī ir vairāku simtu grādu karstums. Gāzes kondensācijas katlam, tam darbojoties normālajā ekonomiskajā režīmā, temperatūra (skurstenī – red.) ir aptuveni 40 grādu. Protams, ja katls darbosies ar maksimālo jaudu, temperatūra būs līdz 80 grādiem karsta. Līdz ar to sanāk, ka, sadedzinot vienu un to pašu daudzumu (rēķinot pēc siltumspējas) kurināmā, gāzes katlam tā paša siltumenerģijas daudzuma saražošanai nepieciešams divreiz mazāks resursu apjoms nekā malkas krāsnij," norāda Pakšķis.
Runājot par granulu katlu izmantošanu apkurē, eksperts atzīst, ka tā ir loģiska alternatīva gāzes katlam, taču tas būtu attiecībā uz privātmājām, nevis dzīvokļiem, jo dzīvoklī diez vai ir iespējams ērti un efektīvi ekspluatēt granulu apkures katlu, kaut vai ņemot vērā niansi, ka granulas ir kaut kur jāuzglabā, kas dzīvokļu mājā ir teju neiespējami.
Viņš arī apšauba iespēju, piemēram, centra daudzdzīvokļu mājās gāzes katlus apkurē aizstāt ar siltumsūkņiem: "Te ir atkal cita problēma – šajās mājās nereti vēl ir saglabājusies pēc vecajiem standartiem ierīkotā elektroinstalācija, un, ja visi mājas iedzīvotāji dzīvokļos ierīkos siltumsūkņus, tā elektroinstalācija vienkārši nosvils."
Savukārt runājot par trešo alternatīvu – šo mājokļu pieslēgšanu centralizētajai siltumapgādes sistēmai, proti, RS tīkliem, eksperts pieļauj, ka atsevišķās vietās šāda iespēja pastāv, taču tam ir jābūt vairākiem priekšnosacījumiem. "Pirmais – jābūt pagrabam, kur iebūvēt siltumpunktu. Ne visām mājām tas (atbilstošs pagrabs – red.) ir. Ja tāda nav, tad par pieslēgumu siltumtīkliem jāaizmirst. Savukārt, ja tomēr izdodas vietu pagrabā atrast, tad, lai izbūvētu daudzdzīvokļu mājā siltumapgādes sistēmu, faktiski katrā dzīvoklī jāurbj caurumi sienās, grīdās, griestos, kas savukārt nozīmē būtisku remontdarbu veikšanu dzīvokļos, bet pie pašreizējām cenām kopējās izmaksas (katram dzīvoklim – red.) varētu sasniegt vismaz 10 tūkstošus eiro," skaidro Pakšķis.
Nezaļākais no visiem
Tehnisko zinātņu doktore, bijusī Rīgas enerģētikas aģentūras direktore Maija Rubīna akcentē – jo smalkāka frakcija ir izmantotajam kurināmajam, jo vairāk dažādu vielu izplatās gaisā, tādēļ šķeldas kurināmā izmantošana būtībā ir teju sliktākais no risinājumiem. "Vienīgi – ja tiek pielietotas tehniski sarežģītas un efektīvas attīrīšanas tehnoloģijas, kas uztver lielu daļu no lidojošajiem pelniem un citām cietajām daļiņām, šķeldas kurināšana rada mazu piesārņojumu," norāda Rubīna.
Viņa atgādina, ka jebkuras vielas dedzināšanas process rada negatīvu ietekmi uz vidi, tomēr vistīrākais dedzināšanas veids ir gāzei, neatkarīgi no tā, vai tā ir biogāze, dabasgāze, etogāze vai arī šobrīd jaunākais gāzes veids – sintētiskā gāze, ko iegūst, termiski apstrādājot biomasu.
Pēc viņas stāstītā, viena no videi un cilvēka veselībai bīstamākajām vielām, kas rodas biomasas sadegšanas procesā, ir tā sauktie mikroputekļi, ko apzīmē PM10. "Tos jūs neredzat ar acīm, bet tie ir gaisā, ko cilvēks ieelpo. Šie putekļi sakrājas plaušās un rada veselības problēmas, tostarp plaušu slimības," pauž eksperte. Pēc viņas teiktā, diezgan noteikti arī šķeldas izmantošana siltumenerģijas ražošanā Rīgā rada lielu daudzumu kaitīgo putekļu galvaspilsētā. "Šie mikroputekļi nerodas tikai no automašīnām, bet arī no šķeldas katlumājām. Protams, šķelda ir pieņemams kurināmais, ja nav citu variantu, taču tur, kur iespējams atrast alternatīvu, noteikti tā arī jāizmanto," uzskata Rubīna.
Arī Eiropā šķeldas kā kurināmā kontekstā vienmēr tiekot ieteikts īstenot biomasas termogazifikācijas procesu, kas nozīmē šķeldas sadedzināšanas rezultātā iegūt sintētisko gāzi, kuru attiecīgi jau piegādā siltumenerģijas ražošanas uzņēmumam. Eksperte arī atgādina, ka pat šķeldas piegādes process siltumenerģijas ražošanas objektiem rada vides piesārņojumu – šķeldu jau pa cauruļvadiem netransportē, to ved ar kravas automašīnām, kas darbojas ar dīzeļdzinējiem. Un uz šīm katlumājām kravas automašīnas šķeldu ved ļoti regulāri un bieži, jo šķeldu nevar uzglabāt lielā apjomā uz vietas blakus katlumājām bez nodrošinātiem specifiskiem apstākļiem tā dēļ, ka tai raksturīgs pašaizdegšanās risks. Tieši tāpat kravas autotransports nepieciešams, lai no katlumājām aizvestu pāri palikušos pelnus. "Un šajā procesā arī rodas diezgan liels gaisa piesārņojums, turklāt tiek noslogotas pilsētas ielas. Ņemot vērā, ka ir ļoti daudz katlumāju, kurās šķeldu izmanto kā kurināmo, būtu vērts pat veikt atsevišķu pētījumu par šķeldas transportēšanas un izmantošanas ceļiem, arī par putekļu daudzumu, kas nokļūst gaisā no katlumāju skursteņiem un krīt mums uz galvām," pauž Rubīna.
Runājot par kurināmā ietekmi uz vidi, nesen arī Eiropas Savienība būtībā mainīja attieksmi pret dabasgāzi kā kurināmo, norādot, ka vismaz līdz 2050. gadam no visiem fosilajiem kurināmajiem gāze tiek uzskatīta kā daļēji zaļais kurināmais.
"Eiropa gan iet drusku citā virzienā, par ko Latvijā tā īsti neviens pat nav sācis aizdomāties un runāt," norāda Pakšķis. Proti, astoņas Rietumeiropas valstis piedalās kopīgā izpētes projektā, kura mērķis ir līdz 2030. gadam atrast veidu, kā dabasgāzei pievienot ūdeņradi līdz pat 20% apjomā. "Respektīvi – to gāzi, kas jau šobrīd ir būtībā tīrs kurināmais, grib padarīt vēl tīrāku, jo šādā vielu savienojumā gāzes izmešu apjoms būs vēl mazāks. Turklāt tas, iespējams, mazinās arī patērētāju atkarību no gāzes piegādātājiem," norādīja eksperts.
Jautāts, vai Rīgas pašvaldība, piemēram, ieklausoties zinātnieku un citu nozares ekspertu viedokļos, varētu tomēr mainīt savu viedokli attiecībā uz dabasgāzes izmantošanas liegumu privātajam sektoram, R. Pakšķis ir skeptisks. "Baidos, ka mums tomēr jārēķinās, ka tas lēmums agrāk vai vēlāk stāsies spēkā. Tur daudz kas atkarīgs no tā, kurš gūs virsroku – vai nu politiskais spēks, vai racionālais jeb tehnoloģiski zinātniskais. Pagaidām izskatās, ka virsroku tomēr gūst politika. Jo uzskats ir ļoti vienkāršs – gāze nāk no Krievijas, tāpēc tā ir jāgriež nost. Kaut arī, ja paskatāmies, protams, Eiropā Krievija ir galvenais gāzes piegādātājs – ap 40%. Taču pārējie 60% Eiropai nāk no citiem avotiem," pauž eksperts.