Cīņa ar jauniešu HIV: Profilakse nepietiekama

Daži būtiski jautājumi: 1. Vai sabiedriskā diskusija par seksuālo minoritāšu tiesībām un problēmām tiek cenzēta, slēpjot no sabiedrības būtiskus faktus? 2. Vai atbildīgas uzvedības akutalizēšana izmantojot pasaulē plaši pazīstamas ziņu agentūras rakstu un konkrētus datus ir vērtīga sabiedrībai? 3. Vai šo datu slēpšana vai nepilnīga atspoguļošana Latvijas medijos ir sabiedrības tiesību ierobežošana zināt būtisku informāciju? 4. Vai šo datu apstrīdēšana vai pasludināšana par nepiemērojamiem Latvijai palīdz saprast atbildīgas seksuālas uzvedības nozīmi? 5. Vai šādu datu slēpšana nodara kaitējumu neinformētajai sabiedrībai? 6. Vai sabiedrības grupas principā var uzvesties aplami un ignorēt būtiskus faktus, kas ietekmē gan šo grupu, gan visas sabiedrības veselību? 7. Vai daži no šim psiholoģiskajiem mehānismiem, kas raksturīgi visai grupai, tiek noliegti, tādējādi samazinot iespēju analizēt būtisku informāciju? 8. Vai šāds faktu noliegums kaitē pašai grupai? 9. Vai medijos ir pieejami fakti par grupu psiholoģiskās uzvedības ietekmi uz grupas uzvedību, veselību un ietekmi uz pārējo sabiedrību? 10. Vai mediji vispar ietekmē sabiedrības zināšanas par šiem jautājumiem? 11. Kā ir žurnālistu pašcenzūras motivācija analizējot šos jautājumus? 12. Vai pašenzūra ir iekšēja katra žurnālsita pieņmta rīcība runājot un rakstot par šiem jautājumiem? 13. Vai pastāv redaktora, mediju īpašnieka vai kāds cits autoritatīvs norādījums zvans vai cits ietekmes veids? 14. Kāda ir šādu informācijas ierobežojumu iekšējā un ārējā motivācija? 15. Vai šāds informācijas ierobežošanas veids tiek uzskatīts par profesionalitātes kritēriju? 16. Kāda ir vidēja, mazizglītota, maz lasoša, informāciju analizēt neprotoša cilvēka iespēja izdarīt sev būtiskus secinājumus šādā informācijas laukā? Nu un - šī iecietība NEATRISINA šo problēmu ar bezatbildību un nedrošu seksu. Blakus iecietības sludinašanai NAV neatkarīgas, neemocionālas faktu analīzes. Toties informācijas slēpšana, mediju ietekmēšana un CENZŪRA ir. Sakot, ka lepns (PRIDE) un jautrs, priecīgs, bezrūpīgs(GAY) cilvēks var savu rakstura īpašību dēļ BIEŽĀK inficēties ar HIV vīrusu nekas īpašs netiek teikts. REUTERS, ASV un LAUCINIEKI pieminēti tādēļ, ka brīvā mediju sabiedrība, amerikas brīvības, ASV slimību klasifikācija un lauciieku aprobežotība un modernas demokrātijas sasniegumi cilvēku brīvības izpausmēs ir galvenie aktīvistu argumenti.

http://apollo.tvnet.lv/zinas/politkorektais-imundeficits/462433 Piemēram, ikgadējas vai reizi pusgadā vai ik pa 3 mēnešiem veiktas analīzes un sekojoša terapija noteikti samazina inficēšanas iespēju. Taču, pirms inficēšans vai tās iespējamība vispar ir notikusi, ir individuāli, sabiedriski, psiholoģiski procesi, kas tieši ietekmē to, vai notiek riskanta uzvedība, vai ne. Piemēram, lepnums (pride), neatkarība, savas brīvas izvēles atzīšana, uzticēsanas pieprasīšana(un prezervativa nelietošana), sevis apliecināāna ar biežu partneru maiņu vai regulāru atpūtu vieglākā vai smagākā šmigā, dūmā vai ripu kaifa var būt komplektā ar bezatbildīgu, jautru, priecīgu (gay) psiholoģisku domāšanas un uzvedibas komplektu. Šis sabiedriski, politkorekti, psiholoģiskais kokteilis arī nosaka to, ka notiek inficēšanās. "izglītojošo" pride aktīvistu stāstos šī tematikā tiek apieta vai arī stāstīta garāmejot, nepilnīgi un pavirši. Tādējādi sabiedriskie, politiskie un psiholoģiskie fenomeni var tikt aprakstīti kā HIV(AIDS) infekcijas un tad arī slimības attīstibas patoģenēzes mehānismi. Piemēram, konstanta atrašanas kaifā* kā ļoti ietekmējošs faktors. Vai atkarība no autoritātēm. Savu patstāvīgu domu trūkums. Viegla paļaušanās citu viedoklim.Psihologiskas projekcijas, drošas uzvedības racionalizācija par uzticības jautājumu.Un tā tālāk.Šie faktori ir tikpat svarīgi, kā medicīniski pareiza terapija. Jo, ja šie faktori nav, iespējams vīrusa arī nav un nekāda terapija nav vajadzīga. Tā kā pētījuma ir lielai daļai pētījamo pirmo reizi mūžā uzstādīta HIV infekcijas diagnoze un liela daļa to nezina, sevisķi jaunie, tad šīs tendences, fakti, skaarības notiekti ir izmantojamas ka materiāls, par ko padomāt. Tad, kad advancētie tolerences, iecietības un demokrātijas gaismneši medijos, skolās un sabiedrībā atpalikušajiem homofobiem skaidro, cik un kādas kuram ir tiesības izvelēties kur un ar ko, tie aizmirst piebilst vienu lietu - šai sabiedrības grupai ir raksturīgs īpaši augsts inficēšanas risks, jo partneri un partneres tiek bieži mainīti, HIV testus neveic un bezatbildīgi inficē citus cilvēkus. Tādējadi šie informētaji arī ir riska faktors. Problēma tieši ir cilvēktiesības, lepnumā, visu viedokļu vienlīdzība un tamlīdzīgā herņa, kura tiek nepareizi nevietā piemērota.. Mēgināsim saprast, kā darbojas sabiedrība, kad it kā atbalstot un tolerējot šīs grupas, tā pat viņiem pašiem nodara ļaunumu - tie paliek slimāki un neinformētāki par savu HIV inficētību, jo nekādus pienākumus jau tiem neviens tolerantajā sabiedrībā neuzliek. Afroamerikanis ir melns, lepns, homsoeksuāls, demokrātiski pieņemts, nediskriminēts, un....inficēts, citus melnos brāķļus inficējošs un savu statusu nezinošs. Pretrunu saproti?! Sīkais atsit pieri pret slikto krēslu un sanem atbalstu savā apkārtnes interpretācijā, sliktā krēsla nosodījumu un nākošreiz - ups, atkal tas pats! Adekvāta interpretācija no apkārtnes un uztveres sakārtošana nenotiek! sabiedrība ir zināmi pieņēmumi, kam ko var ļaut un ko nevar. Liberrālisms ļauj - gribi nemacities eksaktos - nemācies, gribi ar reģipša skrūvera kvalifikāciju hatu par 150 000 - droši, tu to vari, gribi pamēģināt zāli - pamēģini, gribi 14 gados mēģinat homoseksuālas attiecības - mēģini. Tad, kad nonāk pie rezultātiem - nekvalificets darbaspēks vairuma, 18 miljardi aizņemti uz 800 000 stradajošo valstī un nevar atdot - tur banka miljardu katram gadījumam, smagas atkarības, HIV infekcija, tad liberalisms rīko līdzekļu vāksanas, ziedojumus, simtlatu programmas, un tamlīdzīgi. P.S. * iepriekšēja komenta par narkotikam un šmigu - nevis tikai intravenozas injekcijas dēļ, bet iektemes dēļ uz domašanu un uzvedību.

Vissliktākais, ka radīts iespaids, ka Hiv/Aids nav nemaz tik traki, ka ar to var sadzīvot, ka drīz jau varēs izārstēt u.tml.blēņas. Tā vietā,ka tas ir traģisks pavērsien, ka dzīve patiesībā pagalam un, ka - lai tā nebūtu, pašam vien jādara, pareizāk sakot šo to nav jādara.