Īsi raksturojiet EUvsDisinfo projektu – ko tas dara, kas to finansē un uztur, un kāpēc tas ir svarīgs?
EUvsDisinfo pamatā ir mājaslapa, bet tas ir arī nosaukums mūsu aktivitātēm, cīnoties ar dezinformāciju. Pirms dažiem gadiem Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis saprata, ka pret tām mērķtiecīgi tiek vērsta dezinformācija, to izmantojot kā vienu no hibrīddraudu instrumentiem.
Šī apskaidrība nāca, šķiet, pēc notikumiem Ukrainā 2014. gadā – Krimas aneksijas un notiekošā Austrumu Ukrainā. ES dalībvalstis aicināja Eiropas Ārējās darbības dienestu izveidot nodaļu, kura novēros, uzraudzīs un atklās dezinformācijas aktivitātes, kuras pārsvarā nāk no Krievijas un ir mērķētas ES virzienā.
Mēs esam palielinājuši tvērumu un skatāmies arī uz mūsu kaimiņiem – Balkāniem, uz dienvidu kaimiņiem un austrumu kaimiņiem, Austrumu partnerības valstīm. Tas tiek darīts tādēļ, ka dezinformācijas izplatītāji mērķē arī uz šīm valstīm. Dezinformācijas izplatītājiem – vai tie būtu valsts vai citi dezinformācijas izplatītāji, kuri iesaistīti šāda veida aktivitātēs, kas nāk no Krievijas, vai ir saistīti ar turieni, – galvenais mērķis ir mazināt ES stabilitāti. Tas nozīmē ES tēla graušanu ne tikai pašu ES pilsoņu acīs, bet ari mūsu kaimiņu skatījumā. Tas ir tajās valstīs, kur iedzīvotāji uz ES raugās kā iedvesmas avotu. Piemēram, Rietumbalkānos ir valstis, kuras grib pievienoties ES un ir iestāšanās procesā. Protams, Krievija nav par to priecīga un grib šo procesu sarežģīt un apstādināt. Tas pats arī Austrumu partnerības valstīs – tā ir agrākās Padomju Savienības ietekmes zona, un Krievija cenšas tādu radīt atkal no jauna.
EUvsDisinfo mēs regulāri publicējam, atklājam un parādām dažādus dezinformācijas piemērus, dezinformācijas kampaņas un tendences, tai skaitā dezinformācijas izplatītājus, un atspēkojam to, pretim dodot patiesus faktus. Mēs veicinām sabiedrības izpratni par to, ka dezinformācija pastāv, atklājot tās izplatītājus. Šādai atklāšanai ir liela nozīme, cīnoties ar sliktajām lietām, parādot cilvēkiem, kam viņiem vajadzētu pievērst uzmanību un kādēļ viņiem vajadzētu būt piesardzīgiem, patērējot kādus konkrētus medijus, tiešsaistes platformas, kādus alternatīvos medijus vai klausoties kādos cilvēkos, kuri stāsta lietas, kas nav patiesas.
Un jūs finansē ES.
Jā, tas tiek finansēts no ES resursiem. Iepriekšējā budžeta plānošanas periodā bija arī dotācija no Eiropas Parlamenta, kas arī ir ļoti ieinteresēts dezinformācijas apkarošanā. Tā ir ar jebko citu ES – ir dalībvalstu lēmums kaut ko izveidot, un finansējums tam, protams, nāk no ES.
Tomēr jāpatur arī prātā, ka EUvsDisinfo, jeb kā mēs to saucam – Stratcom –, nav vienīgie, kuri cīnās ar dezinformāciju. Mēs cieši sadarbojamies ar ES dalībvalstīm, arī ar G7 valstu partneriem un NATO. Tās visas ir vienotas pūles.
Ir svarīgi saprast arī to, cik katra valsts pati iegulda cīņā ar dezinformāciju savā iekšienē, savās vietējās Stratcom organizācijās, kuras cīnās ar to. [Krievijas] dezinformācijas mērķis nav Brisele pati par sevi, bet pārsvarā atsevišķas ES dalībvalstis viņu priekšā. Viņi mērķē gan uz Latviju, gan arī uz manu valsti – Slovākiju –, to darot latviešu vai slovāku valodā. Viņi to dara ar pielāgotiem ziņojumiem un pielāgotām metodēm, piemērojoties attiecīgajam kontekstam. Latvijas gadījumā – etnisko krievu populācijas proporcija no kopējā iedzīvotāju skaita, Slovākijas gadījumā – vēsturiskās saites. Citu valstu kontekstā – politiskās partijas, kuras ir iecietīgākas pret Krieviju vai autoritāriem režīmiem, proti, galēji labējās, ekstrēmi labējās vai ekstrēmi kreisās partijas. Dezinformācijas izplatītāji iegulda ļoti daudz šajās pielāgotajās metodēs, izmantojot arī vietējos resursus, darot to vietējā tirgū, vietējā valodā. Tieši tādēļ ir svarīgi, lai arī pašas dalībvalstis kaut ko darītu sevis aizsargāšanai, cīnoties ar to visu.
Vai varat minēt valstu labos un sliktos piemērus?
ES nav šī ieraduma "nosaukt un kaunināt" tos, kuri varbūt kaut ko nedara pietiekami, vai slavēt tos, kuri dara lietas ļoti labi. ES ir balstīta uz savstarpējo cieņu, un, ja ir kāda sistemātiska problēma, ja noteikumi netiek ievēroti, ja netiek sekots ES regulējumam, tad, protams, ir metodes un instrumenti, kā to novērst. Tomēr šis ir vairāk par iedrošināšanu un sadarbošanos. ES ir valstis, kurās ir, teiksim tā, labāka pieredze cīņā ar dezinformāciju, jo šīs valstis ir bijušas tai pakļautas ļoti ilgu laiku.
Piemēram, Somija. Šī valsts ir Krievijas durvju priekšā jau mūžību un vismaz jau kopš Otrā pasaules kara laika tikusi pakļauta agresijas, iebrukuma un arī propagandas centieniem. Ar laiku viņi attīstīja zināma veida pretošanās spējas. Tostarp arī tajā, kā vietējie iedzīvotāji uztver ziņas, kuras kādā veidā nākušas no Krievijas, vai arī tajā, kā viņi kopumā strādā ar informāciju, kā patērē medijus. Medijpratība ir arī ļoti svarīgs priekšmets skolu programmā. Somijā viņi ar to strādā ļoti sistemātiski, izglītojot jau bērnus.
Protams, tas ir pilnīgi citādāk, piemēram, Portugālē vai Maltā, kurām tradicionāli nav izveidojusies tiešā pieredze ar Krievijas propagandu. Tas nav iemesls, lai teiktu, ka Portugāle vai Malta nedarītu pietiekami, bet viņas tas ietekmē citādā veidā.
Mums ir korporācija un platforma informācijas apmaiņai, kas saucas Ātrās reaģēšanas sistēma, kur mēs brīdinām cits citu, dalāmies labajā praksē, dalāmies ar informāciju, kuru atrodam, pieredzēm, kā atmaskot mītus.
Cīņa ar dezinformāciju ir arī tradicionālo mediju darbs, jo jūs esat tie, kas strādā ar informāciju un runā ar iedzīvotājiem. Jo īpaši svarīgi tas ir šajos apstākļos ar dažādiem jaunajiem medijiem, sociālo mediju popularitāti un pilsonisko žurnālistiku, kad faktiski ikviens var būt žurnālists un jebkas var būt mediji. Sava loma ir arī pilsoniskajai sabiedrībai, neatkarīgajiem faktu pārbaudītājiem, asociācijām, skolām, skolotājiem. Ikvienam ir sava loma, jo tas ir milzīgs uzdevums un ilgs darbs. Mēs nevaram uzvarēt dezinformāciju trijās dienās vai trijās nedēļās, visu aizliedzot.
Vai valstīm vajadzētu atsevišķus likumus, kas paredzētu sodus par viltus ziņu izveidi vai izplatīšanu?
Diskusija par šo tēmu ir ļoti jūtīga, bet arī svarīga. Protams, ja grib cīnīties ar dezinformāciju, tad ir arī jācīnās ar tiem, kuri to izplata vai ir radījuši. Tas, cita starpā, patiešām ietver arī diskusiju par likumiem. Tomēr cīņā ar dezinformāciju mums neveiksies labi, ja izmantosim tās pašas metodes, kuras izmanto dezinformācijas izplatītāji, jo viņi ļaunprātīgi izmanto tās iespējas, kas mums ir, – informācijas brīvību, viedokļa brīvību, mediju brīvību. Viņi ļaunprātīgi izmanto arī tehnoloģiju sniegtās priekšrocības – ikviens var brīvi izmantot visas informāciju tehnoloģijas, kas pastāv. Ja gribat cīnīties ar tiem pašiem līdzekļiem, tad kļūsiet faktiski tādi paši kā viņi. Būtu jāierobežo brīvības, jāierobežo pieeja pie informācijas tehnoloģijām.
Redzams, ka tajās valstis, kuras ir iesaistītas dezinformācijas aktivitātēs kā izplatītāji, parasti nav šīs mediju brīvības vai viedokļu brīvības. Viņi ierobežo pieeju sociālajiem medijiem, piemēram, Facebook, Twitter, Telegram, Instagram, jo tie viņiem ir neērti. Viņi kontrolē informācijas plūsmu un kontrolē sabiedrības informācijas patēriņu. Tie ir režīmi, kuri nav demokrātiski. Mēs negribam kļūt kā viņi, tādēļ mēs nedrīkstam ar viņiem cīnīties šādā veidā.
Tomēr, noejot no diskusijām par šāda veida likumiem, liela nozīme ir sociālo platformu, pakalpojumu sniedzēju iesaistei. Tās ir tādas kompānijas kā Google, Facebook, Twitter un citas, uz kurām jāskatās, ko tās varētu darīt, lai nedotu iespējas dezinformācijas izplatītājiem sasniegt auditoriju. Ir lietas, kas jau tiek darītas. Mums ir rīcības kodekss, par kuru panākta vienošanās starp Eiropas Komisiju, lielajām multimediju platformām un sociālo mediju kompānijām. Viņi cenšas apturēt dažādas dezinformācijas aktivitātes no kontiem, kuri acīmredzami piekopj šādu [dezinformācijas izplatīšanas] praksi.
Tad ir arī jautājums par iekšējiem tiesību aktiem. Atsevišķi šādi informācijas izplatītāji tiek uzdoti par normāliem medijiem. Kā piemērs ir Russia Today vai Sputnik, kuri tiek izplatīti dažādās valodās. Viņi ir aktīvi, piemēram, Vācijā, Spānijā. Tas [viņu darbība] ir atkarīgs no regulējošajām iestādēm katrā valstī. Tāpat jau šobrīd ir noteikti likumi pret nepatiesu informāciju, kādi ir veidi, kā iebilst pret nepatiesu informāciju vai kā ierobežot tās izplatību, kā apturēt naida runu utt. Ja mēs izmantojam šādus iekšējos tiesību aktus, tad šajā posmā tam vajadzētu būt pietiekami, jo, ja jūs gribētu pakāpties vienu soli augstāk, tas noteikti novestu arī pie diskusijām par to, cik tālu mēs ejam un cik tālu mēs ierobežojam pastāvošo brīvību. Es nedomāju, ka tas ir kaut kas tāds, ko ES gribētu redzēt vai darīt.
Tātad varam teikt, ka sociālie mediji ir labojušies?
Mēs patiešām varam redzēt izmaiņas sociālajās platformās. Viņi aizvien vairāk apzinās šo problēmu un saredz arī savu atbildību kaut ko darīt. Ik pa laikam var redzēt, ka Twitter ir apturējis kādu kontu darbību vai nobloķējis tvītus, kas izrādījās viltus ziņas vai dezinformācija. Pat [ASV] prezidentam! Šis ir viens no piemēriem, bet tas ir kaut kas tāds, kas notiek gandrīz ik dienas. Bet, kā jau es teicu, mums ir sadarbība un kontakti kā Eiropas Komisijai ar šīm platformām.
Rīcības kodeks tiek pārrunāts un ievērots, bet joprojām ir daudz darāmā, jo tā ir nepārtraukta kauja. Ienaidnieks savā ceļā pielāgojas. Tas ir ļoti elastīgs pretinieks, tādēļ arī mums ir jāprot adaptēties un jābūt elastīgiem. Tas attiecas arī uz sociālajām platformām. Ja salīdzinām situāciju 2014., 2015., 2016. gadā un šobrīd, var redzēt kvalitatīvas izmaiņas. Vai tas ir pietiekami? Nē, protams, ka nav! Vienmēr ir kaut kas, ko var un vajag darīt vairāk, bet svarīgākais ir tas, ka mums notiek saziņa ar šiem partneriem un mēs pie šiem jautājumiem strādājam kopā.
Kuras ir tās lietas, ko vēl vajadzētu darīt, kuras ir tās lielās problēmas, kas joprojām eksistē?
Pat ja dezinformācija ir kādā brīdī apturēta, tā tik un tā izplatās ļoti ātri. Ar to dalās, tai seko, tā tiek pavairota. Šis ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.
Vēl viens izaicinājums saistās ar to, ka daudzi no dezinformācijas izplatītājiem ir klienti, kuri maksā sociālajām platformām. Tas prasa laiku, lai pārbaudītu katru maksājošo klientu un pierādītu, ka šis klients, piemēram, pārkāpj kādus lietošanas noteikumus. Tas prasa arī kapacitāti no sociālajām platformām. Tomēr sociālās platformas dara daudz un, šķiet, ir gatavas darīt vēl vairāk, lai dezinformācijas izplatītāji ļaunprātīgi neizmantotu sociālo platformu biznesa modeli. Nav nekāda labuma kompānijai, ja tā tiek saistīta ar dezinformāciju.
Vai un kā dezinformācija un propaganda vispār mainījusies laika gaitā?
Propaganda vai dezinformācija kā instruments ietekmes palielināšanai vai uzticības graušanai, padarot cilvēkus nedrošus, sasniedzot kādus politiskos mērķus, ir eksistējusi faktiski vienmēr. Propaganda ir izmantota jau Romas impērijā, antīkajā Grieķijā. Dezinformācija bija kā dzinējspēks tiem, kas iesaistījās politikā, viņu politisko mērķu sasniegšanai. Šādā ziņā nav noticis īpaši daudz evolūcijas.
Tas, kas ir attīstījies, ir veids, kā propaganda un dezinformācija ir ietērpta, un līdzekļi, ko tā izmanto. Mūsdienās tās ir informācijas tehnoloģijas, kas radīja dezinformācijas izplatītāju uzplaukumu. Mēs varam kļūt par dezinformācijas izplatītāju arī tad, ja dalāmies ar informāciju, kura mums patīk, bet kuru mēs neesam pārbaudījuši. Pat ja tas netiek darīts ļaunprātīgos nolūkos vai ar kādiem politiskiem mērķiem, bet mēs vienalga to darām, jo mums ir tādi līdzekļi.
Tas, ko varam redzēt kopš 2014., 2015. gada, – katru reizi, kad ir kāda jauna dezinformācijas tēma, piemēram, [lidmašīnas] MH17 notriekšana, Otrais pasaules karš vai šā brīža aktualitāte koronavīruss, vai cīņa pret vakcīnām, savā ziņā tie vienmēr ir vieni un tie paši naratīvi. Kāds "tur ārā" grib pārņemt kontroli, ir kāds sliktu nodomu cilvēks, valsts vai valdība, kas grib tevi kontrolēt un pārņemt varu. Tā ir cilvēku biedēšana, bet tāda shēma eksistējusi vienmēr.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Melu Tvertne saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji. Projekta redaktors Raivis Vilūns.