Iniciatīvas autors Pēteris Buks parakstu vākšanu sācis pēc savas personīgās pieredzes. Viņš bijis klāt brīžos, kad pirms nāves milzīgas sāpes cietusi viņa vecmamma. Aktīvāk par eitanāziju Latvijā runāja arī pirms nepilna gada, kad sabiedrība saziedoja līdzekļus, lai eitanāziju klīnikā Šveicē, saņemot nāvējošu morfija un miegazāļu devu, varētu veikt Viesturs Bundža, kurš sāpēs mocījās vēža dēļ.
Eitanāzija ir ar nolūku izraisīta otra cilvēka nāve ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas. Tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi. Šobrīd tā ir atļauta, piemēram, Beļģijā, Luksemburgā un Nīderlandē. Savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un atsevišķos ASV štatos. Veselības ministrijā Dienai gan atzīmē: "Eitanāzijas legalizācija nav tikai veselības aprūpes, bet arī tiesību ekspertu, kā arī ētikas, morāles, reliģijas un citu jomu jautājums. Latvijas Republikas Satversmes 93. pantā noteikts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, un atbilstoši Latvijas normatīvajiem aktiem eitanāzija Latvijā nav atļauta." Ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders paskaidro, ka Latvijā tiek nodrošināti paliatīvās aprūpes pakalpojumi, lai uzlabotu nedziedināmi slimu pacientu aprūpi, tādējādi sniedzot labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve.
Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docentei un medicīnas tiesību ekspertei, juristei Solvitai Olsenai gan ir cits viedoklis: "Ir jārunā par eitanāziju, jo ir ārkārtīgi svarīgi ļaut cilvēkiem nomirt ar cieņu." Viņa uzskata, ka eitanāzija un paliatīvā aprūpe ir divas dažādas lietas un šāda argumentācija ir izvairīšanās no jautājuma risināšanas. Ir jānodrošina, ka likums atļauj cilvēkam noteiktos gadījumos izvēlēties nomirt ar cieņu, vienlaikus nosakot procesu un uzraugot, lai tas netiek izmantots ļaunprātīgi.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 14. marta, avīzē Diena!
Viktorija
Helia
VOLANDS