Drošu vidi – faktiski, ne vien teorētiski

Ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās ar speciālām zīmēm tiek nodalītas dzīvojamās zonas, rūpējoties par cilvēku drošību. Rezultāts ne vienmēr ir vēlamais, jo tāpat ir šoferi, kas lielā ātrumā traucas cauri šīm zonām, apbraucot sastrēgumus.

Daudzos gadījumos, manuprāt, pašvaldībām vispār nav izpratnes, kas ir dzīvojamā zona. Daudz kur dzīvojamās zonas izveido ne tur, kur tā ir dzīvošanai piemērota vide visā teritorijā, nevis tikai savos pagalmos un kur cilvēki var droši pastaigāties pa ielu, uz ielas mācīt bērnus braukt ar velosipēdu, kur var palaist bērnu vienu aizskriet pie kaimiņbērniem vai rotaļāties uz ielas.

Kāpēc pie mums dzīvojamās zonas ir izveidotas arī vietās, kur šis statuss īsti neatbilst faktam?

Cilvēki, rūpēdamies par savu un bērnu drošību, lūdz pašvaldību izveidot ietvi. Saprotot, ka naudas tam nav un arī ne visās ielās ietvei būtu vieta, pašvaldība vienkārši tajā pašā vidē uzliek dzīvojamās zonas zīmes. Bet vai tad kaut kas tajā vidē ar to ir mainījies?

Kā mašīnām bija ērti pa tām ieliņām apbraukt sastrēgumus, tā palika, vien varbūt mazliet mazāk jābrauc.

Mēs dzīvojamās zonas zīmi varam uzlikt kaut vai uz Jūrmalas šosejas – nu un? Kaut kas no tā mainīsies? Varam salikt arī ātrumvaļņus, vēl kaut ko, bet skaidrs, ka mašīnas tāpat tur trauksies. Tāpēc saku, ka ir nepareizi vien izmantot dzīvojamās zonas zīmes, pašu vidi neradot tādu, kas atbilst dzīvojamās zonas būtībai.

Kāds būtu pareizais risinājums?

Likums aizliedz bez saskaņošanas un speciālām atļaujām uz brauktuves likt jebkādu šķērsli transportam. Par to draud liels sods. Izņēmums ir tad, ja katrs šķērslis ir saskaņots, bet tam arī jābūt attiecīgi marķētam. Mēs visbiežāk to redzam tad, kad ir ceļa remonts, izrakta bedre, nolikta tehnika vai būvmateriāli uz brauktuves, – to apzīmē ar ceļa zīmēm. Pēc šāda principa vadoties, ar speciālām ceļa zīmēm būtu jāmarķē arī visas āra kafejnīcas, kas izbūvētas uz brauktuves, vai, piemēram, puķu podi uz ielas pie Brīvības pieminekļa, kas, protams, būtu absurds.

Vienā vietā likums darbojas, citā ne. Dzīvojamā zonā sašaurināt brauktuvi kaut vai ar puķu podiem tik un tā nedrīkst.

Dzīvojamā zona ir tāda teritorija, kurā bērni jebkādā vecumā drīkst pārvietoties patstāvīgi un viņiem ir priekšroka. Tātad vienalga – divgadīgs, četrgadīgs vai sešgadīgs – drīkst rāpot vai skriet pa ielu visā brauktuves platumā, un viņam ir priekšroka attiecībā pret transportu. Tas nozīmē, ka būtu jārada apstākļi, lai priekšroka būtu faktiski, nevis tikai teorētiski, kā tas ir, izliekot vien ceļazīmes. Jābūt tā, ka transports nemaz nevar pa dzīvojamo zonu ātri pabraukt. Un tie, kas dzīvo šajās dzīvojamās zonās, tieši tādu dzīvesvidi vēlas. Ir viens pētījums, ko gatavoja Latvijas Riteņbraucēju apvienība un kas pārliecinoši parāda, ka vairākums cilvēku, kuri dzīvo dzīvojamās zonās, ar to ir apmierināti un negribētu, ka dzīvojamās zonas zīmi noņem.

Saprotams, ka tie, kas dzīvo dzīvojamās zonās, pa tām pārvietojas lēni. Problēmas rada tie, kas brauc tranzītā, no rītiem meklēdami dažādus īsceļus, kā apbraukt sastrēgumus, – tāda iespēja jāizskauž.

Risinājums būtu veidot dažādus ceļa sašaurinājumus, līkumus, kabatas.

Arī ātrumvaļņus?

Tas ir tikai viens no risinājumiem, lai gan, jāsaka, man personīgi ātrumvaļņi nepatīk. Tādēļ ka, lai cits neskrietu manā ielā, man katru dienu pa tiem ir jālēkā. Manā izpratnē būtu jārada apgrūtinājums tam, kas traucas, nevis tam, kas brauc rāmi. Tāpēc labāks risinājums ir ielas sašaurināšana, līkumu radīšana.