Lūšu dabiskais ienaidnieks ir vilks, bet, tā kā Latvijas mežos vilku nav tik daudz, tad mednieka uzdevums ir būt kā dabiskam medniekam – rūpēties par lūšu dabisko līdzsvaru dabā. Dabas Diena noskaidro – kāds tad ir šis cilvēkam brīvā dabā reti sastopamais zvērs?
Lūši, līdzīgi kā visi kaķi, murrā, rūc un ņurd, tomēr šīs skaņas ir skaļākas, rupjākas un krietni atšķiras no mājas kaķa balss. Lūši arī asina nagus un mazgājas kā mājas kaķi, bet kokā gan pārāk bieži nekāpj. Tiem labāk patīk kāpelēt pa nogāztiem koku stumbriem. Ziema ir ļoti piemērots gadalaiks, lai Līgatnes dabas takās apskatītu lūšus, jo gada aukstajā laikā lūši ir ļoti aktīvi un labprāt izrādās, turpretī vasarā un karstākā sezonā parasti vairāk gulšņā ēnā un aktīvāki kļūst vēlā vakarā.
"Jau 20 gadu Līgatnes dabas parkā var apskatīt lūšus. Šobrīd pie mums mīt pieci lūši: lūšu tēvs Incis, lūšu māte Leonora un viņu trīs meitas. Lūsis ir ļoti piesardzīgs dzīvnieks, varētu pat teikt, ka diezgan konservatīvs – stingri pieturas pie noteikta dienas ritma un kārtības, staigā pa saviem iecienītajiem maršrutiem un izmanto pierastās atpūtas vietas. Ir arī diezgan ziņkārīgs, tomēr jaunu objektu izpēti veic ļoti lēni un uzmanīgi. Lūša īpašības kā savvaļas kaķim ir ļoti līdzīgas kā parastam mājas kaķim – izmanīgs un veikls mednieks, bet patīk arī laiski gulšņāt un snaust. Ir arī ļoti neatkarīgs – pats izvēlas, kad un ko darīt," stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes speciāliste un Līgatnes dabas parka vadītāja Inta Lange.
Rūsgansarkans kaķis
Lūsis ir vidēja auguma lielais kaķis. No citiem līdzīga izmēra zīdītājiem lūsis atšķiras ar samērā īso, nedaudz sāniski saplacināto ķermeni un salīdzinoši garajām un masīvajām kājām. Aste ir īsa un strupa. Ausis trīsstūrainas ar matu pušķiem galos, kas īpaši izceļas ziemā. Ķermeņa garums no 80 līdz 105 cm, skausta augstums līdz 75 cm. Pieauguša dzīvnieka svars Latvijā pārsvarā 10–18 kg, reti līdz 30 kg. Lūšu apmatojuma krāsa var variēt, tomēr pārsvarā tiem ir rūsgansarkana mugurpuse ar izteiktiem plankumiem melnā krāsā. Vēderpuse balta vai pelēcīgi balta. Apmatojumu maina divas reizes gadā – pavasarī un rudenī. Ziemā apmatojums gaišāks, biezāks un mazliet garāks nekā vasarā.
Pasaulē sastopamas četras lūšu sugas: Eirāzijas lūsis, Kanādas lūsis, Ibērijas lūsis un Amerikas lūsis. "Globālā mērogā saskaņā ar IUCN (Pasaules Dabas un dabas resursu aizsardzības organizācija) apdraudētības kritērijiem Eirāzijas lūša suga iedalīta kategorijā «tuvu apdraudētām», kas nozīmē, ka Eirāzijas lūšiem pagaidām nav apdraudējuma pazīmju, bet tendences skaita un izplatības stāvoklī norāda, ka tādas var parādīties. Latvijas Sarkanajā grāmatā lūsis nav iekļauts," skaidro Inta Lange. Lūšu populāciju mūsdienās apdraud dzīvnieku dzīvesveidam piemērotu biotopu iznīcināšana, piemēram, lielu, vienlaidus mežu platību fragmentācija, kā arī nelegālas medības.
Latvijā 2016. gadā uzskaitīti apmēram 700 lūši. Tiek uzskatīts, ka lūšiem patīk lielas meža platības, tomēr Latvijā labprāt apdzīvo arī cilvēka pārveidotus biotopus – nosusinātas meža zemes ar daudziem izcirtumiem un jaunaudzēm. Galvenais, lai ir pietiekams barības daudzums, drošas slēptuves atpūtai un vairošanās midzeņu ierīkošanai, kā arī ūdens tuvums.
Bailēm nav pamata
"Latvijā ir reģistrēti atsevišķi gadījumi, kad lūši uzbrukuši mājlopiem – kazām un aitām. Šajos gadījumos tas ir bijis saistīts ar mājlopu turēšanas noteikumu pārkāpumiem, jo mājlopi bijuši palaisti ganīties mežā. Pēdējos desmit gados šādi uzbrukumi nav reģistrēti vispār. Lūsis pats nekad nedodas sirojumos uz lauksaimniecības teritorijām un neapdraud mājlopus arī meža malās," stāsta Inta Lange.
Latvijā lūšu galvenā barība ir stirnas. Mēdz medīt arī zaķus, bebrus, putnus un mežacūku sivēnus. Lūsis var baroties ar jebkuru dzīvnieku, galvenais, lai tas spētu šo upuri satvert un nogalināt, tāpēc lielāki dzīvnieki par lūša barību kļūst diezgan reti. Lūsis medī līdzīgi, kā to dara mājas kaķis – medījumam pielavās vai arī uzklūp no slēpņa. Uzskats, ka lūsis upurim uzbrūk no koka un metas uz spranda, ir aplams, bet plaši izplatīts mīts. Tā kā lūša medījums var būt lielāks, nekā vienā reizē var apēst, lūsis neapēsto aizvelk un noslēpj. Ja jauna medījuma netrūkst, pie noslēptā neatgriežas.
«Lūši nekad neuzbrūk cilvēkam. Kaut gan ir dzirdēti visādi stāsti par to, kā ir uzbrukts bērniem, šādi gadījumi oficiāli nav reģistrēti, līdz ar to jāsecina, ka tie vairāk ir tādi kā folkloras šausmu stāsti. Teorētiski lūsis varētu uzbrukt, lai aizsargātu mazuļus migā, bet reāli šādi gadījumi nav zināmi. Lūsis ir ļoti vērīgs un uzmanīgs dzīvnieks. Mežā cilvēku pamana pirmais un nemanāmi nozūd, pirms cilvēks to ieraudzījis. Lūša ceļš ar cilvēku parasti nekrustojas, jo lūsis ir aktīvs naktīs. Tāpēc, ja mežā sastop lūsi, ir ļoti jāpriecājas, jo tas ir ļoti rets notikums. Ne visiem tā laimējas!» teic Inta Lange.
Maija beigās dzimst lūsēni
Lūšiem riests sākas februāra beigās un var ilgt līdz aprīlim. Pārējā laikā lūsis dzīvo vientuļi, bet pārošanās periodā lūšu uzvedības raksturs pilnībā izmainās, un, kur šo dzīvnieku ir daudz, mātītes tuvumā pastāvīgi uzturas vairāki tēviņi. Starp tēviņiem notiek riesta cīņas. Mātīte pārojas tikai ar vienu tēviņu, toties viens tēviņš, īpaši, ja viņš ieņem augstu rangu hierarhijā, sezonā var pāroties ar vairākām mātītēm. Grūsnība ilgst 67–74 dienas, un parasti maijā lūšiem dzimst mazuļi. Dabiskos apstākļos metienā parasti ir 2–3 kaķēni, bet ļoti reti arī 4–5.
Mazuļi piedzimst bezpalīdzīgi, akli, sver ap 300 g. Pēc 3–4 nedēļām tie sāk atstāt midzeni. Trīs mēnešus veci kaķēni jau barojas ar gaļu. Mātīte ar pēcnācējiem dzīvo kopā līdz nākamajam pārošanās laikam – nākamā gada ziemas beigām. Dzimumbriedumu lūšu tēviņi sasniedz trīs gadu vecumā, mātītes – divu gadu vecumā. Mūža ilgums lūšiem nebrīvē var sasniegt 25 gadus. Savvaļā tie nenodzīvo ilgāk par 17 gadiem. Lūši dzīvo vientuļi, izņemot mātītes ar mazuļiem.