Aicinot Teklu uz interviju viņas 70. jubilejas sakarā, viņa atzīst, ka noskaņojums neesot diezcik spožs. Bet to neņemu nopietni un izvaicāju par priecīgākām lietām - par skaisto jaunību. Jā, tad Teklas acis iemirdzas: «Mana dzīve ir bijis viens vienīgs brīnums! Man ir sargeņģelis, kas mani vienmēr ir sargājis, virzījis un bīdījis.» Uzreiz arī piebilst: «Vai, bet vesela mūžība taču pagājusi...»
Cūka centra namā
Šīs mūžības aizsākumos arī meklējamas saknes vienai no Teklas lielajām rakstu tēmām - pieķeršanās jebkuram mājdzīvniekam. Bērnībā Teklas mamma bērniem nav ļāvusi mājās ieviest ne kaķus, ne suņus. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas pazīstamākās suņu un kaķu aizstāves bērnība pagājusi bez mājdzīvniekiem. «Dzīvojām pašā centrā, tagadējā Ģenerālprokuratūras mājā, kur tolaik bija Lauksaimniecības ministrija. Mamma, pēc profesijas pavāre, lai pēc kara varētu pieskatīt mūs visus, tēti un trijus bērnus (ceturtais, Teklas jaunākais brālis, bija par viņu 10 gadus jaunāks), sāka strādāt par sētnieci. Tas bija labs amats - dzīvojām lielā dienesta dzīvoklī ar parketa grīdu, malka, elektrība un dzīvoklis par velti.» Tētis, klavieru skaņotājs, virtuvē bija uztaisījis skaistu skapi ar stikla durvīm un četriem stāviem, un katrā no šiem stāviem dzīvoja... pa divām vistām. Īsta Ķekava miniatūrā! Tas vēl nebija viss, atceras Tekla: «Uz mūsu dzīvokli nāca viena aklā eja, tur mamma turēja cūku! Kā viņa to spēja zem ministrijas logiem, vēl tagad nesaprotu, bet ne tā cūka urkšķēja, ne smirdēja. Vistām zālīti lasījām Bastejkalnā.»
Par dzīvniekiem Tekla varot rakstīt dziedādama. «Par katru, vai tā vabolīte vai tārpiņš. Dzīvnieks tevi nekad nepiekrāps,» šo tēmu rezumējot, Tekla stāsta: šodien cilvēki kļūst līdzjūtīgāki, bet patversmes - arvien pilnākas.
Smiļģa piedāvājums
Teklas otra lielā rakstu tēma ir aktieri. Viņa ir tik zinoša teātra lietās, taču pati nekad neesot spēlējusi, jo nav bijusi vēlēšanās. Lai gan piedāvājums ir bijis, no paša Smiļģa, kurš teicis: «Ja sadomāsiet nākt uz teātri, es jūs ņemu uzreiz!» - «Viņam patika samtaina balss un slaida auguma sievietes,» Tekla stāsta, ka tāda bija Ausma Kantāne, ar kuru jaunībā abas pa Rīgas jumtiem kāpelējušas.
Teklas pirmā darbavieta bija Benjamiņu namā - Rakstnieku savienības sekretāre. «No skolas sola nokļuvu starp tiem, kuru darbus biju lasījusi un studējusi.» Pēc tam teātra zinātniece Lilija Dzene uzaicināja Teklu strādāt par inspektori Kultūras ministrijas teātra sektorā. Inspektores kapacitātē Tekla reiz gāja pasniegt goda rakstu kādam aktierim un šajā pasākumā tika pie vīra - Jaunatnes teātra aktiera Viktora Pļuta. «Viktoru es jau biju ieraudzījusi, laikam viņš mani arī. Bankets, vakars, man jābrauc mājās, kāds saka: «Taksometrs izsaukts, kurš pavadīs?» Man aiz muguras stāvēja Viktors, tolaik jau labi pazīstams aktieris. Viņš ielēca taksī, un kopš tās nakts - man tad bija 26 gadi -palikām kopā gandrīz trīs gadu desmitu ilgumā. Tas bija fantastiski!»
18 gadus Tekla ar Viktoru nodzīvoja Jaunatnes teātra kopmītnēs. Tas bija bohēmas, atvērto durvju laiks. Kopmītnēs dzīvoja galvenokārt krievu aktieri un latviešu vientuļnieki - Aivars Pūcītis, Imants Skrastiņš... Tur arī pirmoreiz mūžā Tekla sajuta, ka viņai ir sargeņģelis: «Piektajā stāvā, kur dzīvojām, reiz mazgāju logu. Biju no iekšpuses satvērusi loga rāmi, izkārusies un mazgāju. Tajā brīdī istabā nāca Viktors. Logs caurvējā cirtās ciet un trāpīja man pa pirkstiem - varēju atlaist roku un būtu nokritusi lejā. Taču noturējos, par spīti drausmīgām sāpēm.»
Viktors tika aicināts uz Maskavu, uz Mossovet teātri, bet neesot aizbraucis Teklas dēļ. «Es nevarētu svešā zemē dzīvot. Te taču ir mani brāļi, vecāki, mājas! Ar Viktoru man bērnu nebija, bet uzskatu, ka man tik un tā viņi ir - brāļu bērni ir arī manis audzināti, aprūpēti un iekārtoti dzīvē.» Vairāk nekā 30 gadu, kopš tā laika, kad Viktoram teātra biedrība piešķīra dzīvokli, Tekla dzīvo Purvciemā piemājas kaķiem par prieku - pašlaik, kad Tekla ar savu Kavaliera kinga Čārlza spanielu dodas rīta pastaigā, viņu ārā gaida veseli deviņi minči.
Labie gēni
Tekla saka, ka neesot tipiska pensionāre. «Necenšos ne pareizi kustēties, ne pareizi ēst. Nenūjoju, veco ļaužu deju pulciņos nedejoju, neadu, Streipam un Tomsonam uz radio nezvanu. Arī uz teātriem eju reti, jo esmu piedzīvojusi lielas vilšanās. Kad man izrādes laikā sāk sāpēt astes kauls un tirpt kājas, tas ir pirmais rādītājs, ka izrāde ir vāja!»
Tekla var atļauties nebūt tipiska pensionāre, viņas rados ir vairāki, kas nodzīvojuši turpat simt gadu. Tomēr nav tā, ka Tekla kustētos tikai virtuāli feisbukā. «Katru rītu ar suni eju pa mežu staigāt gandrīz stundu un pusdienlaikā arī. Vai tā nav vingrošana - izmētāt simts čiekuriņus sunim?» Tik daudz strādāt kā senāk, kad dienā intervē trīs cilvēkus un pa nakti uzraksta, Tekla vairs nevarot, vienos naktī lūstot nost. «Grūtākais jau nav fiziskās sajūtas, bet pārslēgšanās no domas, ka visu vari, uz domu, ka tik daudz vairs nevari.» Tomēr par dzīvi Tekla nesūdzas: «Man bija mīlestība, ir darbs, atmodas laikā arī pabraucu pa pasauli, par ko sūdzēties? Par to, ka man nav privātmājas ar četriem bokseriem pie lieveņa? To man nevajag. Vienīgais, ko nožēloju, ka neesmu ieguvusi autovadītāja tiesības, jo tās tagad noderētu.» No pagājušās mūžības Teklai pietrūkst tikai kopības sajūtas: «Toreiz tepat Purvciemā ar stāva kaimiņieni Jaungadā sastūmām koridorā galdus un pēc divpadsmitiem visi nācām kopā svinēt. Tagad visas durvis ciet. Tad nu ir sajūta, ka es vairs neesmu no šīs pasaules.»
anda
Irma
jautājums