Covid-19 pandēmija ir izmainījusi dzīves ritmu visiem. Pieļauju, ka tiem, kuri ir aprūpējami, mazāk aizsargāti, šī situācija rada īpaši lielas problēmas.
Jā, un jo īpaši lielas problēmas rada psihosociālais fons – tas, ka cilvēki nejūtas droši. Ļoti daudzi runā par to, ka ir vajadzīgs emocionālais atbalsts vispirms jau tāpēc, ka ir šī nedrošības sajūta. Droši vien, ja mēs paskatāmies no psiholoģijas viedokļa, parasti drošības sajūtu rada tas, ka tu spēj situāciju kontrolēt, un, ja kas notiek, – zini, kad tā problēma sākas, kad beidzas un kā tā situācija veidojas kopumā. Savukārt šobrīd, šajā Covid-19 laikā situācija ir pilnīgi neprognozējama un turklāt tā nav prognozējama nevienā vietā. Proti, nav tā, ka, jūtoties slikti, tu vari kādam piezvanīt, noskaidrot to, kas tevi satrauc, uzzināt, ka jāiztur vēl, piemēram, mēnesis un tad jau viss būs atkal labi. Kā rāda mūsu šī situācija, cilvēki vienkārši nesaprot, kas notiek, kā rīkoties šajā situācijā.
Piemēram, nupat otrdien tikāmies ar sociālo darbinieci, kas strādā Daugavpils pusē, viņa stāsta, ka cilvēku satraukums ir vienkārši milzīgs. Cilvēki, kas nekad nav nākuši uz sociālo dienestu, tostarp cilvēki ar invaliditāti, tagad lielā skaitā nāk un jautā: "kas būs?". Un tas bēdīgākais, ka sociālie darbinieki nevar neko viņiem atbildēt, jo arī viņi nezina – vīrusa izplatības ierobežošana nav tā joma, kurā viņi spētu ko paredzēt.
Šajā situācijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri sāk nelietot medikamentus. Liela daļa no tiem ir cilvēki ar psihosociāliem traucējumiem.
Kāpēc viņi tā dara?
Iemesli tam ir ārkārtīgi dažādi. Piemēram, iepriekš izrakstītie medikamenti ir beigušies un viņi tagad baidās iet pie ārsta – līdz ar to viņiem vienkārši nav nepieciešamo medikamentu kā rezultātā iestājas ar to saistītas sekas. Šie cilvēki ļoti bieži dzird ziņas, klausās politiķu runas un saprot, ka viņi ir īpaši pakļauti slimībai, veidojas nolemtības sajūta un sapratne, ka nav jēgas cīnīties, jo vienalga es būšu pirmais, ko šī slimība ķers. Kas no vienas puses noved pie milzīgām bailēm, stresa, bet no otras puses – pie pārmērīgas aizsargāšanās un izolācijas no visas sabiedrības.
Pašnāvības?
Jā, uz šo brīdi Latvijā pašnāvību skaits jau ir lielāks nekā bija visā pagājušajā gadā, lai gan skaidrs, ka gads vēl nav beidzies, tumšais periods vēl tikai nāk. Mēs ar lielām bažām vērojam šo situāciju. Tāpat daudzi cilvēki nelieto medikamentus, jo nav nevienas atbalsta personas, kas varētu viņiem palīdzēt.
Ļoti dīvaina ir statistika par to, ka šogad fiksēts mazāks slimu, mazāks hronisko slimību skaits, mazāk stacionēto pacientu, kuriem hroniskās slimības.
Neticas, ka mazāk slimo...
Kā pacientu intereses pārstāvošas organizācijas vadītāja domāju, ka visticamāk, cilvēki mazāk iet pie ārsta un pat tad, ja slikti jūtas, mierina sevi ar vārdiem: pacietīšos, gan jau būs labi. Mums ir milzīgas bažas par to, kas varētu notikt pēc tam, jo visticamāk, ka nekas pats par sevi pārgājis nebūs, visticamāk, ka slimība vienkārši uzkrājas un kaut kādā brīdī tā sprāgs. Kas tādā gadījumā notiks ar veselības aprūpi nākamajā gadā?...
Vēl viens milzīgs problēmu loks saistās ar ilgstošas sociālās aprūpes iestāžu darbu. Kā zinām no Eiropas statistikas, 50% no Covid-19 raisītiem nāves gadījumiem bija institūcijās. Tas rādās ļoti biedējoši. Kādēļ tā bija? Jo slēgtā vidē dzīvojošajiem kāds no personāla bija ienesis vīrusu. Un bija arī vairākas valstis, piemēram, Beļģija, kur institūcijās mītošie faktiski netika ārstēti, lai netērētu veselības pakalpojumu kapacitāti. Vienkārši noteica, ka netiek hospitalizēti cilvēki, kas sasnieguši noteiktu vecumu, pēc kura uzskatīja, ka dzīvot atlicis ne vairāk kā gadu (nezinu, kādi bija kritēriji pēc kuriem varēja tā pateikt).
Latvijā arī izskanēja, ka jāšķiro slimnieki.
Es teiktu, ka Latvijā šajā ziņā esam humānāki.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 21. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!