Nemitīgi tiek runāts, ka valsts pārvaldē ir problēmas ar kvalitatīviem kadriem un ka uzņēmēji labākos pārvilina pie sevis, tāpēc esot jāceļ algas ierēdņiem. Vai personāla problēmas vien ar algu risināmas?
Personāla vai vadītāju? Ar ko sākam vērtējumu – no apakšas vai no augšas?
Droši vien būtu jārunā par visu līmeņu vadītājiem. Izpildītājs, kas ir bez iniciatīvas, diez vai būs tas, par kura aiziešanu no valsts pārvaldes vajadzētu satraukties.
Jā, visdrīzāk tā ir. Koncepts par vadītāju gan visu laiku mainās. No klasiskā, kā es to saucu, karaliskā vadības stila, kad "šefs ir pats gudrākais" un visiem citiem ir tikai jāmāk teikt: "jā, priekšniek", tas pārtop par vai nu tādu, kur ir līderis ar vīziju, vai arī tā saucamo leader as servant jeb vadītājs kā kalpotājs – "es zinu, ka jūs, mani darbinieki, esat vislabākie savās jomās, es nevaru izdarīt savu darbu labāk par katru no jums, tāpēc ir svarīgi, kā es varu palīdzēt, lai jūs varētu strādāt vēl labāk". Man pašai šis pēdējais modelis ļoti patīk, tas biznesā strādā visos līmeņos, tikai svarīgi, lai visi sastrādājas un uzticas cits citam.
Vai tas, kas der biznesā, der arī valsts pārvaldē?
Biznesā galvenais ir peļņa. Lai to gūtu, vadītājam jābūt acīgam, fiksam, spējīgam mainīties, augt. Kas ir tas, ko sagaidām no valsts pārvaldes? Stabilitāte. Prognozējamība. Kādam tad jābūt vadītājam? Ja mēs sagaidām no valsts puses stabilitāti, likt ministram atskaitīties par pirmajām simts dienām savā amatā ir labākajā gadījumā smieklīgi. Jo mēs taču zinām, ka ministrs ar savām rociņām neko daudz izdarīt nevar. Metinātājs simts dienās var sametināt daudz. Ko var ministrs? Līdz ar to situācija ir sarežģīta un nevienas gatavas labas receptes menedžmenta jomā nav. Drīzāk es teiktu, ka valsts pārvaldei un pašvaldībām derētu pavisam cits koncepts, tas gan nav ļoti plaši zināms, saucas Extreme project management – ekstrēmo projektu vadība. Ja mēs gribam, lai valsts pastāv ilgtermiņā, un saprotam, ka bizness grib rezultātus un labumus uzreiz, tad, dievs dod, ka mēs spētu šīs lietas līdzsvarot.
Formulējot uzstāšanās tēmu Liepājas konferencei, es nācu pie atziņas, ka valsts un pašvaldību iestāžu vadītāji ir kā gūstekņi starp vairākiem asfalta ruļļiem un neviens, arī mēs, gudrinieki, nevaram skaidri pateikt: dari šitā, un visi būs laimīgi.
Bet šī joma tomēr ir pārnacionāla, proti, mēs varam izmantot arī citās valstīs gūto labāko pieredzi, noformulējot, kādām prasībām jāatbilst līderiem, ko ievēlam vai ieceļam amatos.
Eiropas vidienē nekā aizgūstama nav. Viņu sistēma ir formāla un iesīkstējusi katram savā veidā. Menedžmenta doma veidojas vai nu kā Skandināvijas totāli demokrātiskā apspriešana (tas nav ātri, bet attiecībā uz valsts un pašvaldību iestāžu lēmumiem, es domāju, ka tā ir laba pieeja), vai Amerikas modelis, kur valsts un pašvaldību lēmumu ir ārkārtīgi maz un arī esošie ir pārsvarā gandrīz mūžīgi, neko daudz netiek mainīti. Divi piemēri, kas man ļoti patika no Amerikas. Viens attiecas uz automašīnām – tur nav tehniskās apskates. Vispār. Brauc, ar kādu mašīnu gribi. Bet, ja notiks nelaimes gadījums un izrādīsies, ka mašīna nav bijusi kārtībā, apdrošinātājs tevi noģērbs pliku. Līdzīgi arī otrā ļoti svarīgā jomā – darba aizsardzībā –, darba inspekcija viņiem nepastāv, ir vien padomdevēja organizācija, kura sagatavo un publisko ieteikumus, kā vajag veidot darba vidi, bet pārbaudīt neviens nekad nenāk. Toties atkal – ja darbā notiks nelaimes gadījums, apdrošinātāji uzņēmēju noģērbs pliku. Mēs tikāmies ar uzņēmējiem, runājām, viņi atzina, ka daudz runā ar darbiniekiem, risina to vajadzības. Darba devējs ir ieinteresēts saprātīgos uzlabojumos nevis aiz bailēm no inspektora, bet aiz nevēlēšanās piedzīvot nelāgas sekas.
Tādā ziņā varu atzīt, ka man ļoti nepatīk, kā mēs šobrīd Latvijā visu reglamentējam. Vai nu tas ir no uzskata, ka cilvēki ir pilnīgi muļķi, vai pārliecības, ka visi ir nelieši un vajag stingru roku.
Vai arī – ierēdņiem nav ko darīt?
Jā, var būt tā, ka vienkārši vajag attaisnot savu esamību amatā, atrādot paveikto un savus pienākumus. Principā tas ir stratēģisks jautājums: vai mēs veidojam valsti, kurā visu vajag uzrakstīt priekšā? Bet tajā pašā laikā ir jau arī sabiedrības pieprasījums, jo tiklīdz kas notiek, tā pieprasa regulējumu, lai neatkārtojas. Spilgts piemērs – pēc kārtējā ugunsgrēka ar upuriem tūdaļ pat izskanēja kategoriska prasība, lai visiem obligātā kārtā būtu dūmu detektori. Nevar visus piespiest ar varu! Ja cilvēks nesaprot, tad nesaprot. Vai arī – es pati esmu azartiska autobraucēja, kad skatos, ka uz jauna, laba, plata ceļa visos līkumos saliktas 70 km/h zīmes, rodas jautājums – kāpēc, ja tur var braukt ar lielāku ātrumu? Tas, kas mani uztrauc – gan sabiedrības, gan brīžiem arī iestāžu doma, ka vajag regulēt pilnīgi visu. Un tas prasa līdzi cilvēkresursus gan ieviešanai, gan kontrolei. Tiklīdz ir cilvēki, tā vajag vadītājus, telpas, aprīkojumu utt.
Ja runājam ne tikai par vadītājiem, bet arī par darbiniekiem, tad biznesā tas mazāk sastopams, bet jo bieži redzams valsts pārvaldē – tas, ko var nosaukt par "strādīgo latvieti". Mēs lepojamies ar tautiešu darba tikumu, čaklumu, bet vajag paskatīties uz to arī no otras puses. Tevi pieņem darbā, ir labs ofiss, laba alga, kafija bez maksas, tātad viss, lai labi strādātu, vien saproti, ka īsti nav ko darīt. Ko tādā brīdī dara "latvietis strādīgais"? Izdomā darbus. Un ne tikai sev. Piemēram, izdomā, ka varētu sagatavot prezentāciju ar grafikiem un stabiņiem, bet, lai to varētu, jāpieprasa no citiem visdažādākie dati un atskaites. Tas ir nenormāli, cik daudz lieka valsts pārvaldē tā saražo. Arī bailes no atbildības ierēdniecībā ir vienkārši neaptveramas. It kā mazu solīti šīs atbildības fiksēšanā tagad redzu ar to, ka priekšlikumiem par likumu un citu normatīvu maiņu prasa anotāciju. Pamatojumu. Protams, apjoms ir neizlasāms, bet vismaz redzi, kam no kurienes kājas aug. Principiālais jautājums ir: vai mēs gribam reglamentēt pilnīgi visu? Bet tad jārēķinās, ka vairs nebūs neviena, kas strādā, būs tikai kontrolētāji.
Pie mums tipiski ir, ka atbildību tiecas novelt uz citiem vai izšķaidīt kolektīvā lemšanā.
Nav nekā muļķīgāka par lēmumu pieņemšanu balsojot. Es nerunāju par vēlēšanām, tā ir cita joma. Bet, ja mums jāizlemj, vai iet pa labi vai pa kreisi, nav nekā nepareizāka par balsojumu. Jo tas nozīmē, ka mēs nezinām vai neinteresējamies par būtību, bet lēmumu pieņemam ar spēku.
Demokrātiski.
Tas nav demokrātiski. Arī vairākums var domāt nepareizi, un tā respektēšana nekādi nenodrošina labākā lēmuma pieņemšanu. Dažādos šovos redzam, ka "zāles palīdzība" lielā daļā gadījumu ir nepareiza. Tajā ziņā man patīk skandināvu piegājiens – viņiem nav aizliegta balsošana, bet viņi to īpaši nelieto, tā vietā runā ar visiem tikmēr, kamēr pārliecina vai kamēr atrod visiem pieņemamu variantu.
Un, lai runātu, pārliecinātu, jāzina fakti, jāspēj argumentēt.
Jā. Un vēl – tas, kas mani šokēja saistībā ar nodokļu reformām, kad tikko mums pavēstīja, ka tādas būs, vienreiz arī izskanēja, ka nodokļu reformām tiek gatavoti divi konkurējoši projekti – viens top Ekonomikas, otrs Finanšu ministrijā, beigās tad būs "skaistumkonkurss". Pagaidiet, viņiem darīt nav ko? Tā vietā, lai sarunātos, veidotu vienu, bet uzreiz labu, pirmkārt, gatavi tērēt divreiz vairāk resursu, otrkārt, beigās neizbēgami saietu ragos un būtu jāsauc darba grupas, apspriešanās pie kafijas utt. Konkurenci valsts pārvaldē citādi kā par resursu izšķērdēšanu nevar nosaukt.
Tas gan nepaglāba no partiju konkurences – vēlāk nāca iniciatīvas, pat kategoriskas prasības no Vienotības, jo viņi arī gribēja savu roku pie šīs reformas pielikt.
Te ir tā dīvainā lieta, ka projektu gatavo kādas partijas pārziņā esoša ministrija, bet priekšlikumus uzlabojumiem bieži vien dod arī tā pati partija. Piedodiet, vai kāds no jūsu pārstāvjiem nav ministrs? Nevar būt, ka profesionāļu sagatavoto (ja mēs atzīstam ministrijās strādājošos par profesionāļiem) pēkšņi nograuj politiķi. Pareizi tad būtu bijis, ka politiķi dod uzstādījumus, ko ministrijas pilda. Vai arī ir profesionāļu piedāvājums, kuru akceptē vai neakceptē. Bet nevis, ka top alternatīvs piedāvājums, kas nav balstīts situācijas un procesu izvērtējumā. To redzam arī uz trīspusējās sadarbības padomes piemēra – it kā jau kopā sēž un spriež, bet ik pa brīdim katrs atsevišķi paziņo, ka viņš nepiekrīt pārējiem. Tad vai nu ir bezjēdzīgs viedokļu saskaņošanas formāts, vai arī pamatā ir savstarpējās attiecības un vēlme sevi parādīt. Te mēs nonākam pie stāsta par efektivitāti.
Skaļāk bļaujot brīdī pirms gala lēmumu pieņemšanas, var ko vairāk panākt, nekā ilgstoši visus individuāli pārliecinot.
Es saprastu tā, ka ierēdnis ir cilvēks ar lāpstu. Un cilvēks ar lāpstu rok to grāvi, kuru viņam liek rakt. Ja ne, tad sanāk, ka "aiz neko darīt uztaisījām projektu, to atmeta atpakaļ, mēs apvainojāmies". Saeima slikti strādā kā pasūtītājs, bet ļoti labi strādā kā, piedodiet, čakarētājs pēc tam.
Daudziem bail no jūsu pieminētā vārda «pasūtītājs» – brīžiem šķiet, ka tas ir saistīts ar korupciju.
Tāpēc, ka arī lobisma likumu nekādi nespēj pieņemt. Lobisms ir, likuma nav. Tad to sauc, kādā vārdā grib, – mums ir gan "valsts pārdošana", gan "ietekmes tirgošana" un kas tik vēl viss ne. Vēl arī svarīgi saprast, par kādām interesēm runa, jo, protams, kad tiek skarta nodokļu likumdošana, uzņēmēji ieinteresēti paust savu viedokli. Tas, ka uzņēmēji vienmēr par nodokļiem teiks vienu vārdu: "mazākus!", tas ir normāli.
Runājot par bailēm, ļoti izteikta tendence ir aizvien pieaugošas bailes no atbildības. Valsts pārvaldē to redzam kā atbildības novelšanu uz citiem vai kolektīviem lēmumiem. Dzīvē – pat augsti izglītoti cilvēki pasākuši konsultēties ar zīlniekiem vai astrologiem par to, vai, piemēram, precēties. Ja izrādīsies, ka nepareiza izvēle, ne jau es būšu pie tās vainīgs, bet tas, kurš nepareizi ieteica.
No kā tas rodas?
Lielā mērā pie vainas skolas. Ir prasība "pareizi" izrēķināt. Mācās nevis domāt, bet atkārtot, ko skolotājs teica, jo tieši tas tiks vērtēts ar atzīmi. Es, piemēram, maģistrantiem eksāmenā piedāvāju izvēlēties vai nu testu, vai referātu. Viņi šokā, jo ērtāk taču ir, ja "stulbais pasniedzējs uzgrūda pretīgo testu un man nepaveicās".
Bieži redzu, ka jaunieši, tikko pabeiguši skolu, sāk studēt un jau vaino valsti, cik tā slikta, viņam ko parādā. Pagaidi, tev bija bezmaksas skola un bezmaksas veselība, tavi vecāki saņēma smieklīgi mazu, bet tomēr bērnu naudu. Kurš tev ko ir parādā? Šajā ziņā pirms kāda laika teicu – ja es varētu, es būtu aizliegusi Krievijas televīziju dēļ tā, ka teju visos viņu seriālos uzņēmējs tiek parādīts kā slepkava. Bet kas tagad notiek mūsu seriālos? Vēstījumi, ka visi uzņēmēji ir "maitas", visiem ir pistoles, indes, viņi slepkavo rītā, vakarā... Apbrīnoju scenāristu bezatbildību. Un tad vēl saka, ka mums vajadzīgi godīgi uzņēmēji. Parādiet man vienā seriālā vienu godīgu uzņēmēju! Tad arī veidojas tā attieksme arī jauniešos: ja visi uzskata, ka biznesā ir tikai "maitas", tad jātiecas strādāt valsts pārvaldē, lai piežmiegtu "maitas". Bet kas tad naudu nes?
Arī no valsts budžeta finansētie mēdz akcentēt, ka viņi maksā nodokļus.
Viņi maksā otrreizējo nodokli. Pirmo nomaksā uzņēmēji, lai budžetā vispār būtu nauda, ko tad no budžeta finansētajiem algās izmaksāt. To, ka viņi strādā, nenoliedzam, ka maksā nodokļus, arī labi, bet nauda valstij nāk no biznesa.
Bieži dzird saukļus, ka valsts pārvalde radikāli jāmazina. Tam piekrītat?
Latvijas tauta uzgavilē, dzirdot, ka valsts pārvaldi kāds noskaņots tūdaļ pat mazināt par, teiksim, 25%. Labi, bet kur tie cilvēki strādās? Ies uz biznesu, kuru viņi ir žņauguši 30 gadu, ienīst un nesaprot? Valsts pārvaldes paplašināšana ir amorāla, bet radikāla samazināšana – bīstama, jo tie atlaistie tāpat būs jāuztur pārējiem nodokļu maksātājiem. Un vēl – tiklīdz piedraud viņus samazināt, tā izvēršas vēl histēriskāka jaunu pienākumu, darbu, atskaišu izdomāšana, viņiem izmisīgi tiecoties pierādīt, cik vajadzīgi. Ja viņus nebakstītu, viņi mūs – pārējos nodokļu maksātājus – tā netrenkātu. Tikai darbā ar lāpstu strādīgums ir labs, ofisa darbā pārspīlēts strādīgums rada problēmas.
Runājot par Liepājas konferenci, vēlējos vēl pajautāt – ko šāds formāts var ietekmēt?
Viss atkarīgs no tā, kāda līmeņa vadītāji piedalīsies. Lektoru saraksts ir ļoti labs, zinu, ka arī pati visu dienu nosēdēšu konferencē, man būs interesanti dzirdēt citu pausto. Bet ir cita problēma. Es cita starpā mācu sekretārēm dokumentu pārvaldību, viņas bieži saka: "Ja mans šefs šo zinātu!" Ir ļoti daudz vadītāju, kas nekad neiet uz mācībām. Principā. Jo tēlo karaļa lomu. Augšējos vadības līmeņos nemācīšanās ir šausmīgi raksturīga. Lai kāda būtu sākotnējā izglītība, jārēķinās, ka pasaule mainās, jāspēj attīstīties līdzi. Īpaši vadības jomā. Dakteri un skolotāji staigā ar ievilktiem vēderiem – viņiem ik pa dažiem gadiem ir jāuzrāda apliecība, kur un ko mācījušies, bet no vadītājiem neviens neko tādu neprasa. Bet te arī risks ātri nokļūt otrā grāvī – ja prasīsim papīrus, tie tiks saražoti.
Ir pamats cerēt, ka Liepājas konferencē, kas tiek rīkota ļoti augstā līmenī un kur pieteikti ļoti prominenti dalībnieki, būs pārstāvēts šis – lielo šefu – līmenis. Un cerams, ka kaut kas no runātā tiks sadzirdēts.
Arturs
Pravietisnejaukais