Tāpat šāda īpaša gada mērķis ir popularizēt principu par vienlīdzīgu sabiedrību visām vecuma grupām, kā arī īstenot pasākumus, kas vērsti uz vecuma diskriminācijas novēršanu.
Kāds tad ir vecums, kurā būtu jāsāk pievērst pastiprinātu uzmanību aktīvas novecošanās problemātikai? Lai gan nav vienota mēra, lai noteiktu, kurš no mums ir un kurš nav vecs, aptaujājot 27 Eiropas Savienības valstu pilsoņus, tika noskaidrots, ka vidēji ES cilvēku sāk uzskatīt par vecu 64 gadu vecumā. Savukārt vidēji Latvijā cilvēks tiek uzskatīts par vecu no 62 gadu vecuma. Kopumā uzskati par vecuma sākšanos ES dalībvalstu vidū ir ļoti atšķirīgi, piemēram, Nīderlandē par vecu cilvēku sāk uzskatīt no 70 gadiem, kamēr Slovākijā – no 58 gadiem.
TNS sabiedrības uzvedības pētījumu eksperte Monta Dalke komentē: „Vērtējumu par vecumu ietekmē eiropiešu pašu vecums – pieaugot indivīdu gadu skaitam, pieaug arī vecuma robeža. Piemēram, 15-24 gadus veci respondenti uzskata, ka vecums sākas no 59 gadiem, savukārt 55 un vairāk gadus veci respondenti uzskata, ka cilvēks par vecu ir uzskatāms no 67 gadu vecuma, t.i., vecums iestājas par 8 gadiem vēlāk.”
Vidēji ES cilvēku sāk uzskatīt par vecu 64 gadu vecumā, tomēr sievietes uzskata, ka vecums sākas nedaudz vēlāk - no 65 gadiem, kamēr vīrieši atzīmē, ka vecums ir jau no 62,7 gadiem.
Pētījumā tika noskaidrots arī viedoklis par gadiem, kad cilvēku vairs neuzskata par jaunu. Kopumā gan Latvijas, gan ES līmenī dalībvalstu pilsoņi norādījuši, ka vidēji vecums, kad cilvēks vairs nav jauns, ir 42 gadi. Tomēr kopumā šis rādītājs ir atšķirīgs starp dažādām dalībvalstīm – sākot no Maltas, Portugāles un Zviedrijas, kur vidēji cilvēks vairs netiek uzskatīts par jaunu pēc 37 gadu vecuma, līdz Grieķijai un Kiprai, kur cilvēku par jaunu uzskata vidēji līdz 51 gada vecumam.
Ceturtā daļa (24%) Latvijas pilsoņu norāda, ka cilvēks ir uzskatāms par jaunu līdz 30 gadiem. Trešdaļa (31%) Latvijas pilsoņu pauž viedokli, ka cilvēku par jaunu vairs neuzskata no 31 līdz 40 gadu vecumam, savukārt 27% apgalvo, ka tas ir vecums no 41 līdz 50 gadiem. 14% ir pārliecināti, ka cilvēks nav uzskatāms par jaunu, ja viņam ir jau 51 un vairāk gadu.
Līdzīgi kā ar vecuma robežas izvērtēšanu, arī vērtējums par jaunību ir atkarīgs no pašu respondentu gadu skaita. Vidēji ES līmenī 15 līdz 24 gadus veci respondenti uzskata, ka cilvēks ir jauns līdz 35 gadiem. Savukārt 55 un vairāk gadus veci respondenti norāda, ka cilvēks ir uzskatāms par jaunu līdz 46 gadiem.
Vairākums (71%) ES valstu pilsoņu ir pārliecināti, ka 65 gadīgu un vecāku cilvēku īpatsvars sabiedrībā turpmākajos 20 gados viņu valstī pieaugs. ES valstu pilsoņu vidū 42% šāda kopējās populācijas vecuma struktūras maiņa uztrauc, kamēr 55% ES pilsoņu nav norūpējušies par veco cilvēku skaita pieaugumu sabiedrībā. Latvijā 55% pilsoņu ir norūpējušies par vecu cilvēku īpatsvara palielināšanos.
Vairāk kā puse (55%) Latvijas pilsoņu uzskata, ka Latvijas sabiedrībā turpmākajos 20 gados 65 gadīgu un vecāku cilvēku skaitliskā proporcija pieaugs, savukārt 17% - ka šī proporcija nemainīsies. Ceturtā daļa (24%) norādījuši, ka 65 un vairāk gadus veco cilvēku īpatsvars Latvijas sabiedrībā turpmāko 20 gadu laikā samazināsies.
Puse (52%) Latvijas pilsoņu norāda, ka Latvijā attieksme pret 55 gadīgiem un vecākiem cilvēkiem ir negatīva. ES šis rādītājs ir ievērojami zemāks - tikai 28% norāda uz negatīvu attieksmi. Attiecīgi 61% ES pilsoņu novērtējuši sabiedrības attieksmi pret 55 un vairāk gadus veciem cilvēkiem kā pozitīvu, kamēr Latvijā to atzinuši tikai 36% pilsoņu. Gan ES, gan Latvijā apmēram 1/10 daļa pilsoņu attieksmi vērtē kā neitrālu.
Kā norāda Monta Dalke, tad Latvijā attieksme pret novecošanos kopumā un gados vecākiem cilvēkiem ir negatīvāka nekā Eiropas Savienībā. Tā kā kopējā sabiedrības novecošanās nav izmaināma tendence, ir nozīmīgi nodrošināt pozitīvu, drošu un atbalstošu vidi gados vecākiem cilvēkiem, kā arī novērtēt, kādi var būt sabiedrības kopējie ieguvumi no šīs sabiedrības grupas aktīvas dalības ikdienas procesos.
