Likumi vāji aizsargā ģimenes vardarbības upurus

pedofilija būtu bargi sodāma līdz upura dzimumnobriešanai. Bet ASV - līdz 18g.v. Šausmu stāsts - kāda skolotāja dabūja 20 (!) g. cietuma, par sakariem ar nepilngadīgo skolnieku.

P.s. Bet nu taisnības labad jāatzīst, ka tur piekoptā kārtība, ka cilvēks var iegūt informāciju par tuvumā dzīvojošām personām, kas atkārtoti notiesātas par seksuālas vardarbības noziegumiem.. uzzināt kur viņi dzīvo, kā viņi izskatās, kā viņus sauc.. un vienkārši zin, no kuriem ļautiņiem jāturas pa gabalu.. Nu tā tomēr ir forša sistēma. Es noteikti gulētu mierīgāk, ja zinātu cik man te tuvākajos pāris kvartālos ir par pedofīlijo atsēdējušo. Pagaidām jau tikai redzam, ka tie cilvēki ko laiku pa laikam noķer ir jau sēdējuši, iznākuši un kaut kur tepat vien dzīvojuši.. kamēr atkal atraduši kādu upuri. Tā ka šādi tādi elementi jau arī no amīšiem būtu pārņemami. Bet uz tiem noteikti ir jāskatās ļoti kritiski un jāizvērtē ar lielu apdomu.

Jaunās pasaules kārt;ības izplatīšanai piķi viņi nežēlo.

Valstīs kurās viss pārējais ir kārtībā gūstekņu spīdzināšana nekad nebūtu pieņemama. Tā dekadence un pūšana jau iziet caur visiem sabiedrības slāņiem un fakts, ka tā valsts spīdzina cilvēkus (lai arī karagūstekņus) - tas jau ir tikai simptoms, tikai pazīme tam cik visas iekšas ir bezcerīgi sapuvušas.

Tā kā visu Ameriku ir iebiedējusi vīriešu varmācība, tur visur ir izmētātas skrejlapas, uz kurām lieliem burtiem uzrādīts tuvākās sieviešu patversmes telefona numurs. Šos papīrīšus trauksmaini dzeltenā krāsā var atrast uz ielas, kinoteātros, veikalos, autobusos. Adrese skrejlapā nav uzrādīta. Tāpēc ka sieviešu patversmes ir slepenas šī vārda pilnā nozīmē. Sieviešu patversmes savas adreses neizpauž. – Es biju vienā tādā patversmē, – stāstīja man žurnāliste Ada Baskina. – Bet cik grūti man bija turp nonākt! Patvēruma adrese ir milzīgs noslēpums, nepiederošam cilvēkam ir neiespējami tur iekļūt. Kārtība, kā nokļūst patversmē, ir šāda. Sieviete zvana pa telefonu. Viņa norunātajā vietā satiek darbiniekus, kas viņu nogādā slepenā vietā. Gandrīz kā mafijas liecinieku aizsargāšanas programmā! Tikai mafija šajā gadījumā ir vīrieši. Amerikā darbojas jaudīga sociālas aizsardzības industrija. Operāciju bez medicīniskās apdrošināšanas jums netaisīs. Bet sociālo aizsargāšanu varat saņemt cik vien vēlaties. Tāpēc, ka, ja dakterim maksā pats pacients vai viņa apdrošināšanas kompānija, tad visāda veida aizsargātājiem – lokālie budžeti, korporatīvi sponsori, sīki ziedotāji. Aizsargāt ir izdevīgi! Lūk, satriecošs stāsts par to, kā kādu sievieti «aizsargāja». Tas iesākās ar to, ka viņas vīrs, reiz atnācis mājās kunga dūšā, uzkliedza uz sievu. Nevis sita, bet vienkārši uzkliedza, tāpēc ka viņa viņam kaut ko nepatīkamu pasacīja. Kāds nejaušs garāmgājējs to dzirdēja caur atvērtu logu un piezvanīja uz 911 ziņodams, ka tur notiekot vardarbība. Policija datu bāzē uzzināja, ka šiem laulātiem ir bērni un par notikušo paziņoja DSS (Department of Social Services – sociālas aizsardzības departaments). Kaut arī bērnus šī acumirklīgā laulāto ķilda nekādi neskāra – 16-gadīgais dēls nebija mājās, bet 7-gadīgā meita incidenta laikā gulēja augšējā stāva istabā un ne par ko nenojauta. Pēc neilga laika ieradās Departamenta darbiniece. Viņa ieteica «piekautajai sievietei» iziet psiholoģisko treniņu kursu sabiedriskā organizācijā «Neatkarības Nams» – lokālā sieviešu patversmē. Varone paskaidroja Departamenta darbiniecei, ka viņa nav piekauta, ka vīrs viņu neapspiež un nepakļauj, ka bijušais konflikts sen ir izsmelts un ka, ja viņai būs nepieciešama palīdzība, tad viņa brīnišķīgi zina, kā lasīt 911. To izdzirdot, patronāžas darbiniece pilnā atbilstībā metodiskajiem norādījumiem darbā ar piekautajām sievietēm izdarīja piezīmi – «sieviete noliegumā». Pēc tam dažu mēnešu ilgumā darbiniece nāca pie mūsu varones un centās to pierunāt apmeklēt treniņus «Neatkarības Namā». Viņa atteicās. Un ikreiz pēc sarunas ar viņu DSS darbiniece aizpildīja savus papīrus. Mape ar mūsu varones personāllietu kļuva arvien biezāka. Vienā no darbinieces apmeklējumiem viņa sacīja dienesta darbiniecei, ka, atskaitot to vienīgo incidentu, kad vīrs uzbrēca uz viņu, viņš nav varmāka, attiecas pret viņu ļoti labi, ka tie mīl viens otru un viņu attiecības ir brīnišķīgas. Izklausot to visu, DSS darbiniece ierakstīja: «aizsargā pāri darītāju, ir nepieciešama ārstēšana». Atbildē darbiniece mūsu varonei iespieda rokās priekšrakstu iziet īpašus psihoterapeitiskus kursus «Neatkarības Namā», lai «pazeminātu noliegumu» un «paceltu personīgās cieņas jūtas». Viņa nopūtās un vēlreiz pacietīgi izskaidroja, ka negrib iet uz smadzeņu skalošanu. Darbiniece ņēma pildspalvu un ierakstīja viņas personāllietā: «vīrs kontrolē un tur izolācijā». Pēc tam, pazeminot balsi, piedāvāja satikties patālāk no mājām, lai varone «varētu runāt brīvi». Tas viss jau sāka atgādināt paranoju. Tad darbiniece runāja ar bērniem. Bērni sacīja, ka tiem ir brīnišķīga ģimene, nekādas varmācības no tēva nedz viņi, nedz to mamma neizjūt. Un baiļu no tēva arī neizjūt. Pēc tam varones personiskā lietā parādījās ieraksts «visa ģimene atrodas noliegumā dēļ bailēm no vīra». Pie kārtējās darbinieces vizītes, atbildot tūkstošajā reizē uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, mūsu varone mēģināja pieiet no citas puses – viņa norādīja uz to, ka pilsētiņā šo ģimeni visi pazīst un ciena. Un uz to, ka viņu Nams atrodas uz galvenās pilsētiņas ielas, blakus – policijas ēkas, tiesas nams, ugunsdzēsēji. Tādos apstākļos noslēpt brēcienus, klaigas un citus ģimenes vardarbības atribūtus būtu vienkārši neiespējami. Tā kā labāk darbiniecei nevis nodarboties ar pārliešanu no tukša tukšā, bet gan atrast īstas problēmas. Sērīgi sakniebusi lūpas, darbiniece ierakstīja lietā: «ģimenes vardarbība neizbeidzas». Nē, viņa nepavisam nebija ļaunprātīga vai traka, šī dumiķe no DSS. Viņa vienkārši pedantiski studēja metodiku, kas ir izveidota darbam ar piekautajām sievām. Bet šī metodika ir veidota tā, ka vairs neļauj upurim aiziet: ja sieviete apgalvo, ka viņu sit, tas nozīmē, viņu vajag steidzami izolēt no vīra sieviešu patversmē un/vai izrakstīt pret vīru orderi (tas ir izlikt viņu uz ielas). Ja nu viņa apgalvo, ka vīrs viņu nesit, tas nozīmē, ka sievietei ir «nolieguma stadija» – viņu iebaidījis vīrs un viņu taču vajag steidzami nogādāt sieviešu patversmē uz smadzeņu skalošanu, lai «pazeminātu nolieguma līmeni». Vajāšana turpinājās. Nomainot cita citu, darbinieces no DSS zvanīja mūsu varonei, brauca pie viņas mājās un centās pierunāt sastapties neitrālā teritorijā, lai «parunātu brīvi». Pēc tam sākās tieši draudi. Departamenta darbinieki uzstāja, lai sieviete nekavējoties vērstos tiesā un saņemtu orderi pret vīru. Viņas pacietība nu bija izsīkusi, un viņa pieklājīgi pasūtīja tos uz attiecīgu vietu, sakot, ka ģimenes dzīve ir viņas personiskā problēma un lai tie pārstātu viņu traucēt. Bet, ak vai, kā viņa kļūdījās! Ģimenes dzīve Amerikā jau sen vairs nav personīga lieta! Tā ir pat ļoti sabiedriska. Tikko varone nolika klausuli, telefons iezvanījās no jauna. Tā pati balss nobrīdināja, ka, ja viņa neņems orderi un neizliks vīru no mājas, viņai atņems bērnus. Nācās iet. Uz tiesu viņa atnāca kopā ar vīru. Tiesnesis izbrīnījās un sacīja, ka pirmoreiz redz ko tādu – ka laulātie kopā atnāktu pēc ierobežojošā ordera. Viņa paskaidroja, ka viņu vajā DSS. Tiesnesis atzinās, ka viņš pats arī nav sajūsmā par DSS diktātu savā tiesā, bet, ja viņš neizdos orderi, varonei būs vēl sliktāk. Un izdeva orderi ar termiņu uz gadu. Taču ordera saņemšana varoni neglāba no bērnu nolaupīšanas. Turpretī, no DSS tas bija tikai viltīgs gājiens! Pēc tam, kad DSS darbinieki tomēr atņēma bērnu un ievietoja patversmē, tie vicināja ar šo orderi tiesā kā ar trumpja kārti: redziet, viņa pati prasīja tiesai izlikt varmāku no mājas! Tur ir neveselīga atmosfēra!.. Taču, neskriesim uz priekšu. Pēc dažiem mēnešiem (!) mūsu varones mājā ienāca divas stingras dāmas no SSD. Saglabājot absolūti bargu sejas izteiksmi, tās sacīja, ka tūlīt glābs šo sievieti, – tai tikai ir jāņem mantas, jāpaņem bērnus, un nekavējoties jādodas uz «slepenu vietu». Nebaidieties, sacīja tās, mēs neļausim ar jums nevienam no jūsu bijušās vides kontaktēt – neviens jūs neatradīs. Bet, ja jūs nenāksiet ar mums, mūsu juridiskā nodaļa sāks procedūru par jūsu bērnu atņemšanu. Sarunu dzirdēja mūsu varones 16-gadīgais dēls. Viņš teica kundzēm, ka, ja paņems prom 7 gadīgo meiteni, tas radīs viņai spēcīgu psiholoģisko traumu, tā kā bērns ir ļoti pieķēries vecākiem. Šajā momentā ienāca meitene. Redzot svešās tantes, viņa paslēpās aiz mammas. Meitene bija tik nobijusies, ka pat negribēja nākamajā dienā iet uz skolu. Mamma mierināja viņu un sacīja, ka tēvs ar mammu meiteni mīl un nevienam viņu neatdos. Meitene tika nolaupīta no skolas. Viņu arestēja tieši klasē mācību laikā un ievietoja patversmē. – Tagad, mīļā, jūs apmeklēsiet Neatkarības Namu, citādi nekad vairs redzēsiet savu bērnu! – priecājās DSS darbinieki Mūsu varonei nācās pakļauties. Kopš šī brīža viņa kļuva praktiski pakļauta uzraudzībai, katru nedēļu tika spiesta pierakstīties sabiedriskā organizācijā – Neatkarības Namā. Katrs kavējums pieliktu viņai sodu punktus un mazinātu izredzes tikties ar meitu. Pie reizes, viņas personīgā lietā tika atzīmēts, ka viņas vēršanās pie smadzeņu skalotājām bijusi viņas personīgā iniciatīva. Sievietes, kas apmeklēja «piekauto sieviešu» nodarbības Neatkarības Namā pēc mūsu varones vārdiem bija, «pamatvilcienos apsēstas, neirotiskas un atriebīgas». Vairākums no šīm sievietēm bija izšķīrušās ar saviem vīriem pirms 7–8 gadiem, taču regulāri turpināja apmeklēt sieviešu patversmi. «Viņas bija tik fanātiskas un apsēstas, ka man bija baisi, – stāsta viņa. – Dažas gaudojot šūpojās uz grīdas, citas sačokurojās embrija pozā un skaļi kliedza visas nodarbības laikā». Būtībā, sieviešu novešana līdz permanenti apstulbināta upura stāvoklim bija šīs sektas ar nosaukumu Neatkarības Nams mērķis. Tā vietā, lai kupētu pēcšķiršanās sindromu, tie pagarināja to – pat uz gariem gadiem. Tāpēc, ka sektai galvenais ir nepazaudēt klientūru. Un ja šajā nolūkā vajag pārvērst cilvēku par gaudojošu idiotu, kāpēc gan to nedarīt? Turklāt, pats interesantākais, – daudzas sievietes atzinās mūsu varonei, ka viņas nekad nav cietušas nekādu fizisku varmācību no saviem vīriem! Tie vienkārši nav piekrituši sievām tādos vai citādos jautājumos. Tas tika vērtēts kā varmācība – un rezultātā - sieviešu patversme. Vēl interesantāk, ka dažas no sievietēm «pat nezināja, ka ar viņām slikti apietas, pirms tām to neizskaidroja Neatkarības Namā». Nu paldies labajiem ļaudīm. «Es jutos tā, it kā es būtu akvārijā kopā ar piraijām barošanas laikā, – stāsta mūsu varone. – Bija vakari, kad visa grupa bija depresijas stāvoklī, korī gaudojot un skaļi raudot. Palaikam man likās, ka arī es teju teju sākšu bļaut. Lai glābtos no šā ārprāta, es gribēju vienkārši sākt sastādīt pirkumu sarakstu uz papīra lapas. Bet man sacīja, ka rakstīt nav atļauts un tā kā manējo bērnu turēja faktiski kā ķīlnieku, es biju gatava darīt visu, ka man pavēlēja». Katru nedēļu mūsu varonei zvanīja viņas personiskais uzraugs no DSS, lamādams par to, ka viņa nepakļaujas psiholoģiskai apstrādei. Un teica, ka ja viņai nebūs «progresa», viņai neparko neatdos bērnu. Viņa mēģināja šim uzraugam izstāstīt kādas šausmas notiek sieviešu patversmē, bet viņš vienmēr asi aprāva viņu. Bez tam, sieviešu patversmē mūsu varonei apgalvoja, ka viss, ko stāstījušas sievietes psiholoģisko treniņu laikā, ir slepens un nekur ārā aiz grupas satikšanās telpām, izkļūt nevar. Tas tāds kā ārsta noslēpums, nomierinieties, esat atklāti... Tomēr drīz vien mūsu varone ievēroja, ka tas, ko viņa teikusi sapulcēs, top zināms DSS ierēdņiem. Kad ierēdņi pārmeta viņai par sliktu darbu grupā, tie gandrīz burtiski atkārtoja vārdus, ko viņa sacīja sieviešu patversmes treniņos. Divas izskaidrošanās ar sieviešu patversmes direktori rezultātu nedeva - direktore «aizgāja atteikumā» – pavisam noliedza stučīšanas iespēju. Tad mūsu varone pielietoja viltīgu paņēmienu. Viņa treniņā runāja dažādus izdomājumus par sevi, bet pēc tam gaidīja atbalsis. Un runātais atgriezās pie viņas. No Departamenta ierēdņu puses, protams. Galu galā, redzot tādu nelokāmību un neatlaidību no «pacientes», patversme padevās un atlaida viņu ar mieru. Sektas vadība vienkārši izbijās, viņa taču varēja pavisam vienkārši sākt stāstīt klientiem, ka to teiktais nonāks ne tikai psihologu ausīs, bet arī tiks translēts uz DSS. Un pēc tam varēs tikt izmantots pret tiem. Lasītājs var uzdot jautājumu: kas gan ir cēlonis tādai DSS aizdomīgajai mīlestībai uz šīm sabiedriskām organizācijām. Tas ir vienkāršs – nauda. Cīnītājus pret vardarbību baro vardarbība. Tieši tādēļ šie "cīnītāji" atrod vardarbību tur, kur tās nav, izgriežot rokas tiesām un varām, sakropļojot cilvēku likteņus. Un vai jums šķiet, ka sieviešu patversmju darbinieces ir plikadīdas fanātiķes? Iespējams, ka viss tas arī ir sācies ar fanātiķēm. Bet tagad fanātiskās cīnītājas pret vīriešu tirāniju, brauc ar dārgām automašīnām un pumpē naudu, daļu no tās atlicinot arī SS Departamentam, kurš piegādā tiem klientūru. Vairāk klientūras – vairāk finansējuma. No šejienes arī pierakstījumi, upuru statistikas mākslīga uzpūšana. Laba simbioze: bizness – DSS + Neatkarības Nams! Mūsu varonei palaimējās. Parasti, ja sieviete ir nepaklausīga, DSS caur tiesu atņem tai vecāku tiesības. Turklāt pieprasot tiesā šāda sprieduma nepieciešamību, DSS rīcībā būs šādi argumenti: 1) sieviete apmeklēja patversmi, tas nozīmē, ka stāvoklis ģimenē ir tāls no normāla (lai gan Departaments piespieda viņu turp aiziet, draudot atņemt bērnus); 2) sieviete ir saņēmusi ierobežojošo orderi uz vīru (lai gan Departaments lika sievietei pieprasīt šo orderi ar tādiem pat draudiem). Taču, dažreiz sieviete var tikt vaļā samērā viegli: viņai neatņem bērnu pie viena nosacījuma – ja viņa ir izšķīrusies ar vīru. Lūk kā par to raksta mūsu varone, kas novērojusi DSS darbību: «Sievietēm pavēl pamest vīrus pat tad, ja nepastāv vardarbība ģimenē vai slikta izturēšanās no vīra puses. Tām pavēl neļaut tēviem satikties ar bērniem, – citādi DSS no jauna izvirzīs apsūdzību par sliktu attieksmi pret bērniem. Sievietēm pavēl pamest mājās un saraut visus kontaktus ar draugiem». Pēdējais ir vajadzīgs, lai galīgi izrautu sievieti no ierastās vides, atņemt tai visus agrākos kontaktus un pārvērst paklausīgā rīkā. Nokļūstot tukšumā, sievietei vairs nav neviena uz kā cerēt kā vien uz saviem mocītājiem no DSS, vairāk ne uz ko. Un tādēļ, lai saņemtu pajumti, produktu talonus, medicīnisko palīdzību, skaidro naudu, viņai ir jāapgalvo, ka viņa ir bijusi ģimenes vardarbības upuris. Citādi viņa nokļūs ārā (ja tu neesi upuris, ka tev darīt patversmē?). Un, protams, tādā gadījumā bērnus, minot kā iemeslu "humānus apsvērumus" viņai atņems (nevar jau bērni dzīvot ārā!). Dievs vien zina, cik mātes pa visu plašo Ameriku šobrīd ir šķirtas no saviem bērniem un cik raudoši bērni nokļuvuši bāreņu patversmēs tikai tāpēc, lai feministu izveidoto sieviešu patversmju darbinieki turpinātu iedzīvoties.