Līgo vakars, kā var saprast, viņam jau ir sācies labā pēcpusdienā, bet, kad klausu viņam, sasveicinos un pacienāju ar cigaretēm, Aldis atplaukst labestībā — ņemas iepazīstināt ar sievu Oksanu, meitu, draugu un šašlikiem, kas tūlīt būšot gatavi, un kā vecs draugs mutē man iebāž zemeni. Ķeseļu ģimene? Alūksnes rajona Liepnā, kas atrodas tikai 15 kilometru no Krievijas robežas, to pazīst visi, pazīst arī Alūksnē. 13.maijā pusstundas laikā nodega visa viņu saimniecība, dzīvojamā ēka, kūts, šķūnis, bez jumta virs galvas palika ģimene ar sešiem bērniem. Aldis uz mirkli saskumst un norāda, kur meklējamas krāsmatas. Mēs šķiramies. Viss vēl izskatās, kā dedzis būtu vakar. Melnumā, sodrējos un starp apdegušiem dēļu galiem te mētājas bērnu mantas, grāmatas, dažādi dzelži, gultu pārpalikumi, bet pagalmā pašā vidū stāv vientuļš maiss. Kartupeļi tajos ir pārvērtušies čauganās oglēs. Jāņu nakts novakares debesis ir apmākušās. Pēc notikušā pagasta internātskola ģimenei devusi patvērumu — divistabu dzīvoklīti vietējā skolotāju namā, ļaužu vidū ir izsludināta ziedojumu vākšanas akcija.
No pagasta 150 latu
Dzīvoklī neviena nav, visi Ķesteļi ir devušies uz netālajām radinieku mājām Liepnas pagastā, pie kurām ceļa malā mani sagaida zirgs. Rubīns. Viņu un govi no liesmām paglābis dēls Dainis, cūka gan palikusi ugunī.
"Grūti pateikt, kā viss sākās, it kā škūņaugšā," stāsta Inita Ķesele, kad visa ģimene ir sanākusi lokā. 17.43 — vīrs Leons precīzi atceras stundu un minūti, kad tikuši izsaukti ugunsdzēsēji, taču bijis par vēlu. Tobrīd mājās bija visi bērni, gan abas meitas skolnieces, gan vecākie dēli, kas ieradušies no mācībām arodskolās, arī trīs gadus vecais Linards, mamma bijusi ar pašu jaunāko slimnīcā, savukārt tēvs darbā — viņš internātskolā strādā par kurinātāju.
"Nu ko policija, uz bērnu uzlika visu vainu, kad bija skaidroties pie priekšnieka par apmelošanu, viņš pateica, ka mēs jūs vienreiz apmelojām avīzē, bet mūs katru dienu." Pajautāt pašam "apsūdzētajam" nevar, ieritinājies gultā, mazais guļ. "Daudz ko jau bērns visu var izdomāt. Es nevaru pierādīt, ka viņš nenodedzināja, un viņi nevar pierādīt, ka viņš nodedzināja," I.Ķesele noplāta rokas.
Sadedzis viss. Pērn ģimene pārdevusi mežu, mājas remontā ieguldīti desmit tūkstoši latu. "Tagad zināsim — vajag apdrošināt," ieminas viens no dēliem. Ko žēl? "Tur bija viss, 20 gadu dzīve," nosaka mamma. Kartupeļi, — piebalso vecākais dēls Igors.
Jau tajā paša naktī internātskola viņus izmitinājusi dzīvoklī, ļaudis palīdzējuši ar mantām, vietējās kafejnīcas saimnieks uzdāvinājis arī sivēnu. Pagasts kā sāpju naudu izmaksājis 150 latu. Ziedojumu akciju savukārt izlīdzējusi organizēt kāda sieviete, kuru Inita satikusi, vedot bērnu pie ārsta.
Dievs pārbauda
Nauda tiek vākta noskatītai guļbūvei, kas maksā 2000 latu. "Pirms laika, kad biju novada fondā, man teica, ka divi tūkstoši jau esot, taču..." "Tur ar to guļbūvi ir problēmas," Initu pusvārdā pārtrauc vīrs, un viņa piekrītoši māj ar galvu. Kad sākusies ziedojumu akcija, saimnieks par to jau gribējis piecus tūkstošus. "Bet viņam uz to nemaz nav papīri," iebilst Leons, un Inita nopūšas: "Viņa nav tā vērta. Dažādi jau tie cilvēki ir — kurš grib palīdzēt un kurš negrib, grib tikai sev kaut ko iegūt."
Dzīvoklis visiem ir par šauru, bet domas, kur palikt turpmāk, pagaidām nav. Labu guļbūvju tuvumā vairs neesot, bet dzīvoklis neder. "Nu kur tad mēs ar zirgu un govi dzīvoklī," saka Inita. Patlaban iztiekot ar kaimiņu kūti. "Visam vajag naudu."
Viņa negaužas un nevaimanā, par visu runā ar mazu nolemtības nožēlu, bet ir apņēmības pilna, sakot, ka "Dievs acīmredzot pārbauda mūs". Dzīve nav apstājusies, Dainis Apē apgūstot celtnieka amatu, bet vecākais dēls Smiltenē mācās par ceļu būves speciālistu. "Ceļi jau nekad neizsīks. Neizsīks, kamēr neparādīsies lidojošās mašīnas," viņš pie viena smaidot pareklamē savu izvēlēto profesiju, un visi smejas.
Ejam fotografēties, no ēšanas tiek atrauts zirgs, un no ratiem izcelta mazulīte Linda Līva. Vakar visi bijuši uz pagasta rīkoto ielīgošanu, bijusi grupa no Balviem, tāpēc pašu Jāņu nakti nolēmuši pavadīt mierīgāk — tikko lekts pāri ugunskuram, vēlāk kopā dziedāšot Jāņu dziesmas. Esot paņemta pat grāmata. "Nav tikai vāku," kāds piebilst, un visi atkal priecīgi smejas.
Nav ne klāta galda, ne siera vai alus, uz laukā iznestā galda ir vien vecs japāņu magnetofons ar līgo radio repertuāru un mazs plastmasas spainītis ar iemarinētu cūkgaļu. Kad noslēgumā atstāstu, kā esmu viņus atradis, un pieminu kaimiņu Aldi un viņa "eu, panāc šurp", visi smejas atkal, no visas sirds, un var just, ka ar šo ģimeni viss būs kārtībā. Debesis ir kļuvušas skaidrākas, un Jāņu nakts var sākties.