Motivēt cilvēkus dzīvot Rīgas centrā

Uzmanību piesaistīja pētījums, ko esat veikuši par to, ka Rīgas centru pamet gan bizness, gan iedzīvotāji. Kādi ir galvenie secinājumi par šo procesu un tā sekām?

Ja abstrahējamies no Covid-19 ietekmes, ilgāka perioda tendence tiešām ir, ka Rīgas centrs kļūst tukšāks – saskaņā ar statistikas datiem pēdējo 20 gadu laikā Rīgas centra iedzīvotāju skaits samazinājies par 40%, lielākoties cilvēki pārceļas dzīvot uz Pierīgu. Plus vēl diezgan nozīmīgs faktors – Rīgā kopumā nav attīstīts ielu tirdzniecības platību segments un nav izveidojušās iepirkšanās ielas.

Maz veikalu pilsētas centrā?

Jā. Ja mēs salīdzinām ar citām Eiropas valstu senajām galvaspilsētām, tur ir tā dēvētās iepirkšanās ielas ar dažādu apģērbu zīmolu un citiem veikaliem, kā arī kafejnīcām ēku pirmajos stāvos. Rīga kļuvusi par tādu... uz šopinga centriem tendētu pilsētu. Modes zīmoli, dažādi servisi, bankas praktiski ir no pilsētas centra pārvākušies uz tirdzniecības centriem. Senāk nevarēja iedomāties, ka Rīgas centrā būs grūti atrast Swedbank vai SEB bankas filiāli, tagad tās palikušas vien Vecrīgā. Protams, to ietekmē arī digitalizācija, tomēr lielveikalos banku filiāles vēl tiek veidotas. Arī starptautisko tīklu apģērbu un apavu veikali ir pilnībā pārvākušies uz tirdzniecības centriem, retais no tiem saglabājis vienu reprezentablu veikalu pilsētas centrā. Vienīgais, kas pirms Covid-19 pandēmijas atdzīvināja un glāba centru, ja tā varētu teikt, ir mazie eksprestipa pārtikas veikali – gan Rimi, gan Maxima šajā nišā sāka savu ekspansiju pirms kāda pusotra gada – un, protams, arī kafejnīcas, beķerejas, restorāni.

Jūsu pētījumā par lielo platību pieejamību un pustukšo Rīgu minēti arī dati par brīvajām telpām centrā.

Tikai jāņem vērā, ka datus par šīm platībām ievācām un aprēķinājām oktobrī. Vēstījumā presei diezgan piesardzīgi teicām, ka aptuveni piektā daļa visu telpu nav iznomāta. Ja ņemam vērā, ka tagad ir otrais Covid-19 vilnis, turklāt daudz spēcīgāks par pirmo, skaidrs, ka jau šobrīd situācija ir vēl dramatiskāka. Viesnīcu bizness ir apstājies. Viesnīcu pirmajos stāvos parasti ir restorāni, dažādu atpūtas pakalpojumu sniegšanas vietas – tas viss nu stāv, tur naudas plūsmas nav.

Kafejnīcām un dažādu servisu sniedzējiem (frizētavām, manikīra saloniem u. tml.), kas vēl turējās Rīgas centrā, situāciju vēl pasliktina tas, ka pandēmijas laikā liela daļa cilvēku nestrādā birojos, tas nozīmē, ka centrs kļūst vēl tukšāks. Arī studenti, skolēni no centra ir prom, jo mācības pārsvarā notiek attālināti. Saprotams, ka arī tūristu vairāk nav. Jautājums – cik šis mazais bizness, kas vēl bija centrā, būs noturīgs, cik ilgi spēs saglabāt savu darbību esošajās vietās un vai tam būs pieejams kāds valsts atbalsts kaut vai telpu nomas maksai.

No biznesa viedokļa raugoties – tas nozīmē bankrotu risku?

Telpu īpašniekiem šie nav labākie laiki. Ja telpas stāv tukšas, tāpat ir apsaimniekošanas, komunālie izdevumi. Diez vai tādā situācijā īpašumu arī var pārdot par pienācīgu cenu.

Bet arī bez visa Covid-19 pilsētas centrs kļuva tukšāks un ielu tirdzniecība neattīstījās.

Un, ja attīstījās, tad tikai ap ielu krustojumiem, pie sabiedriskā transporta pieturvietām, kur mazliet lielāka cilvēku plūsma.

Ar ko tas, ka pilsētas centrs iztukšojas, var draudēt? Kāpēc tas ir slikti?

Tad ir jāvaicā: kādu mēs gribam redzēt Rīgu? Arī no pilsētvides viedokļa vērtējot – nav patīkami, ja ik pēc kāda kvartāla ir ēkas ar tukšiem logiem.

Parasti saka – tieši pilsētas centrs ir pilsētas vizītkarte, ne jau lielveikali, kas ir perifērijā. Sen esmu ievērojis, ka pilsētas centrā savairojušies lietotu apģērbu veikali. Saprotams, ko tas par mums vēsta...

Jā. Man, protams, jābūt objektīvam, jo katrs nomnieks ir svarīgs neatkarīgi no biznesa veida, taču tiešām ir pamats jautājumam, vai pilsētas sejai ir labi, ja centrā redzamākie nomnieki ir, kā jūs minējāt, lietoto preču vai Baltkrievijas apavu veikali. Tas, protams, ir subjektīvi vērtējams. Tomēr prasītos, lai ielu tirdzniecība būtu plašāk attīstīta pilsētas centrā un arī estētiski baudāma, kā tas ir, teiksim, Vīnē, Prāgā un daudz kur citur, kur tiešām tirdzniecības ielas piesaista ne tikai vietējos, bet arī lielu daļu tūristu. (Ja viņi drīkst tur būt, protams, Covid-19 dēļ tagad visur ir ierobežojumi, bet runa ir par ilgtermiņu.)

Pagājušajā vasarā Rīgā bija eksperiments ar Tērbatas ielas slēgšanu. Tas ir solis pareizajā virzienā?

Cik tas bija veiksmīgs vai neveiksmīgs, par to lai spriež citi. Bet mūsu kā šīs jomas speciālistu ieskatā ielu tirdzniecībai būtu jābūt, tas būtu jāveicina.

Kam jāveicina?

Tas droši vien ir pašvaldības uzdevums. Jau tagad jāveido plāni ar domu, ka pandēmija reiz taču beigsies.

Ir cerības, ka centrs varētu atdzīvoties, atkal būt interesants kā dzīvesvieta?

Ir sajūta, ka līdz ar vairāku attīstītāju iesaistīšanos cilvēkos parādījusies vēlme un interese sākt no Pierīgas atgriezties uz dzīvi centrā. Ir vairāki jauni, pievilcīgi mājokļu projekti Rīgā, kuri ieinteresē tos, kam tieši patīk pilsētvide, iespēja jebkurā diennakts laikā apmeklēt kafejnīcas, restorānus utt. Tāpat redzam, ka ļoti daudzām ēkām tiek sākta renovācija. Vēl pirms Covid-19 laika mūsu uzņēmumam bija pētījums par Airbnb jeb īslaicīgas dzīvokļu īres tūrismam izplatību Rīgā, kas izrādījās nesalīdzināmi augstākā līmenī, nekā iepriekš bija šķitis. Tendences liecināja, ka ir pamats cerībām, ka Rīgas centrs sāks atdzimt. Arī no jaunās domes priekšvēlēšanu vēstījumiem sapratu, ka dome strādās tieši šajā virzienā.

Tiesa, līdzīgi procesi ir bijuši arī Rietumeiropā. Pie mums viss notiek ar nobīdi. Tur arī bija laiks, kad daudzi izvācās no centra, pirka mašīnas, braukāja uz darbu, bet tad kādā brīdī saprata, ka pietrūkst pilsētvides ar iespēju, ka vari piecās minūtēs būt tur, kur gribi, – darbā, atpūtā u. tml.

Vēl pozitīva tendence, ka arī lielie attīstītāji atkal skatās uz centru, plānojot biroju ēkas. Ir vairāki lieli projekti Skanstē, pilsētas centra daļās, Ķīpsalā. Arī tas noteikti piesaistīs vairāk cilvēku dzīvot centrā.

Ja dzīvo Pierīgā, ģimenei vajag vienu vai pat vairākas automašīnas, daudz laika katru dienu tiek patērēts ceļā uz darbu, savukārt, centrā dzīvojot, ikdienā bez mašīnas var iztikt, ietaupās gan laiks, gan nauda.

Tieši tā! Un, pareizi sakārtojot sabiedriskā transporta infrastruktūru, ieguvēji būtu arī tie, kas tomēr grib dzīvot ārpus centra, bet strādāt centrā, – pat atstājot automašīnu stāvvietā, viņi dienu tāpat pēc tam pavada centrā. Taču, ja centrs ir tukšs, tas nepiedāvā iespējas, nākas braukt arī uz šopinga centru. Tos pat vairs nevar saukt par tirdzniecības centriem – tie jau ir kā dzīvesstila centri. Cilvēku atsauksmes ir pozitīvas, ka viss ir pieejams vienuviet – autostāvvieta, trenažieru zāle, frizieri, pārtika, restorāni, izklaide, pat bērnudārzi utt. Ir jau pat biroji, kuri veidoti klāt pie tirdzniecības centra.

Tomēr Rīgas centram ar ielas tirdzniecību ir pavisam cits šarms, to nevajadzētu atstāt novārtā.

Jau pieminējām Tērbatas ielu, taču šobrīd daudz lielākas kaislības ir par velojoslām Čaka ielā. Vai šīs ielas pārveide varētu veicināt biznesa attīstību, ielu tirdzniecību?

Tas noteikti ir pareizais virziens, tikai, protams, jautājums ir par izpildījuma kvalitāti.

Kādā ziņā?

Pilsētā tomēr primārajam jābūt sabiedriskajam transportam, nevis velotransportam. Bet kopumā, jā, ja automašīnu skaits Rīgas centrā samazinās un velojoslas tiek veidotas uz ielas rēķina, varbūt tiešām uz ietves parādās vieta, lai kafejnīcas veidotu vasaras terases. Tiesa, līdz šim man nav radies iespaids, ka Rīgā ar to būtu problēma.

Kāda nozīme vai ietekme varētu būt tādiem pētījumiem kā jūsu veiktais? Vai ir sajūta, ka lēmumu pieņēmēji tos izmanto, lai pieņemtu pārdomātākus lēmumus?

Šāda tipa pētījumus neviens vēl līdz šim nebija veicis. Mēs diezgan sīki izvērtējām situāciju tieši Rīgas centrā, proti, Rīgas vēsturiskajā centrā Daugavas labajā krastā, iekšpus dzelzceļa loka. Ja šajā teritorijā brīvo platību apjoms, kas tirgū tiek piedāvāts, ir 54 tūkstoši kvadrātmetru un ir aplēses, ka, ieskaitot to, kā vēl nav piedāvājumā, faktiski varētu būt ap 100 tūkstošiem kvadrātmetru, var teikt, ka pašlaik summāri piedāvājumā ir telpas kā vesels tirdzniecības centrs vai realitātē pat divi.

Tiesa, tas, ko tendencēs redzējām, – mikrorajonos, kur cilvēki dzīvo, situācija nav tik bēdīga. Tur gan komerctelpu ir krietni mazāk, bet toties ir cilvēku plūsma.

Ja pilsētas centrs iztukšotos un nekas tajā netiktu uzlabots, vai nevar sanākt tā, ka kādas tā daļas kļūtu apmeklēšanai bīstamas? Ir zināmas lielās pilsētas, kur atsevišķos kvartālos palikusi dzīvot vien degradētākā sabiedrības daļa.

Man šķiet, ka Rīgai tas nedraud. Agrāk bija bažas par Avotu apkaimes nākotni, bet tur pēdējos gados parādījušās ļoti pozitīvas tendences – tiek atjaunotas mājas, cilvēki sāk pirkt īpašumus.