Četri poļi
Sarunājamies Annas plašajā skaistas Purvciema privātmājas otrajā stāvā. Fonā skan pundurezīša Džoko nadziņu skrapšķi pret grīdas dēļiem. Cik viņš mūsu sarunas laikā riņķu riņķiem noskrēja – divus, trīs, piecus kilometrus? Pie sienas katrā no piecām kastēm pa skrejamriņķim. Kaut dienā ežiem ir guļamais laiks, viens adatainis tomēr trenējas savā ratā, un istabā klusināti skan viņa dipadu, dapadū! Savukārt uz galda zem sedziņas klusi saritinājušās trīs ežu meitiņas. Anna Kenne smej: "Sniegbaltītei esot septiņi rūķīši, man – septiņi ezīši!'
Anna zīmē, glezno, fotografē, mīl dzīvniekus un studē Latvijas Universitātē. Dienās viņa būs vizuālās mākslas skolotāja. No bērnības Annai mājās bija truši, zivis, kāmīši, žurkas, bet "veselības problēmu dēļ, kaut ļoti gribēju, es nevarēju atļauties suni vai kaķi".
Mīlestība pret ežiem Annai no laika, kad viņa izlasīja grāmatu Ezītis miglā un daudzkārt noskatījās tāda paša nosaukuma animācijas filmu. Jaunās sievietes plauktā cita aiz citas sāka rindoties ezīšu figūriņas. Savāktas jau ap četrdesmit simpātisku, apaļīgu, smaidīgu, nīgru, amizantu adatainīšu figūriņu. Turpat nolikta grāmata Ezītis miglā ar animācijas filmas režisora Jura Noršteina autogrāfu. Anna arī piebilst, ka kādu laiku viņas dārzā dzīvojusi nez no kurienes uzradusies ņipra parasto ežu ģimene, kura kā pēc pulksteņa ierastā laikā nākusi ieturēties. Taču tad eži pazuda. Kad pastāstu Annai, ka pie manas mājas kaķu būdās dzīvo trīs eži, jaunā sieviete nosmej – tad jau manējie aizgājuši pie tevis.
Anna stāsta, ka Āfrikas pundurezīšus Latvijā nebija iespējams iegādāties, jo te nav audzētavu. Taču jaunā sieviete ir ļoti mērķtiecīga, un interese par adatainajiem zvēriņiem bija liela: "Āfrikas pundureži ir pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Kanādā cilvēku mākslīgi radīti Alžīrijas eža un savvaļas Āfrikas pundureža hibrīdi. Dzīvnieciņi lielu popularitāti ieguva ASV, Lielbritānijā, Polijā. Sāku interesēties. Anglijā ezītis maksāja ap 1000 eiro, man tas nebija pa kabatai. Sazvanīju audzētavu Polijā, tur eža bērniņš maksāja ap simts eiro. Kopā ar ģimeni sēdāmies mašīnā un devāmies ceļā."
Vienkārši tādi viņi ir
Uz Rīgu atceļoja divi ežu puikas un divas meitenes: "Mans uzdevums bija jaunajiem ģimenes locekļiem nodrošināt mieru, labu barību un fiziskās aktivitātes. Pundureži ir samērā komunikabli, taču viņi saglabājuši arī daudz no savas dabīgās uzvedības, piemēram, bailes no ienaidnieka, kuru viņiem dabā ir ne mazums. Bailes liek ezītim savelties adatu kamoliņā. Tāpēc eži jāpērk maziņi, tad viņi pieradīs un sapratīs, ka cilvēks ir labs un pāri nedarīs."
Anna pasmaida: "Mēdz teikt, ka par cilvēku var spriest pēc tā, kāds ir viņa mājdzīvnieks. Es pati esmu kā ezis. Ja man kas nepatīk, es to neslēpju. Ja man pasaka ko sliktu, saraujos, kļūstu dusmīga, pukstu. Katram ezim ir savs raksturs. Hanija ir kaprīza, viņa visu laiku pukst, bet viņas meita Lāsmiņa kā kaķis dodas rokās un ļaujas ņurcīties. Arī Laurensu var turēt rokās, draudzīgais Džoko bieži tiek laists brīvībā ārpus kastes, jo viņu viegli sasaukt, bet, sargi, Dievs, satikties diviem ežu puišiem! Meitenes ir draudzīgas, bet puiši jau no diviem mēnešiem kaujas kā jaunie gailēni kūtiņā. Tad traumas ir neizbēgamas. Viņi otram kož purnā, kaklā, kājās, nereti cīņu iznākums var būt pat letāls. Taču dzīvnieciņš nevienu neienīst, viņš ir tāds, kādu daba to radījusi. Tāpēc vislabāk ežu puikas būrī vai kastē turēt pa vienam."
Audzētavas nebūs
"Āfrikas pundureži ir ļoti populāri mājdzīvnieki daudzās pasaules valstīs, bet Latvijā to pagaidām nav daudz. Šie adatainīši var vairoties jau agrīnā vecumā, bet tas nav vēlams, tāpēc divu mēnešu vecumā puiši no meitenēm noteikti jānošķir. Maniem "poļiem" ir jau trīs gadi. Vidējais pundurezīšu dzīves garums ir 4–6 gadi, bet Latvijas parastais ezis labos apstākļos var nodzīvot pat desmit gadu. Pundurezītēm grūsnība ilgst 34–37 dienas. Pagājušā gada maijā abām ežu dāmām piedzima mazuļi – viena meitene un divi puikas. Maziņie piedzimst bez apmatojuma, neredzīgi un nedzirdīgi. Vēlāk dzīvnieciņiem izveidojas ļoti jutīga oža, bet redze visu mūžu ir diezgan vāja."
Anna uzsver būtisko – tāpat kā trušus, arī ežu mammu un viņas bērneļus pēc piedzimšanas pusotru mēnesi nedrīkst traucēt, slāpējot sevī saimnieka dabisko interesi ierīkotajā aliņā pētīt, kas piedzimis. Ežiem jāliek pilnīgs miers, citādi mātes stresā savus bērnus var nokost. Nežēlīgi, bet tā ir. No pusotra mēneša ezīši jau sāk ēst parasto barību – kaķu graudiņus.
Pavaicāju, kā ir ar zvēriņu asinsradniecību, ja viņi nāk no vienas audzētavas. Zināms taču, ka tuvu radinieku pārošanās nav vēlama, jo atvasītes var piedzimt ar smagām iedzimtām kaitēm. Anna zinoši skaidro: "Viss ir kārtībā, jo abām ežu mātēm ir viens ciltstēvs Laurenss, kas nāk no cita zara."
Nav lēts prieks
Annai viņas ežu saime sagādājusi daudz prieka un ne mazums rūpju. Viņa neslēpj ežu turēšanas mīnusus – dzīvnieciņi nemāk nokārtoties vienā vietā, ar to jārēķinās, ja laiž viņus skraidīt pa istabu. Ja pundurežus vasarā iznes ārā un ieliek sētiņā, nedrīkst no dzīvnieciņiem nolaist acis, jo viņiem garas kājas, kas ļauj pārrāpties pāri jebkurai sētiņai. Eži jātur tālāk no guļamistabas, jo naktīs viņi gan dīda skrejratu, gan skrapstina, sprauslā, sten un pukšķina. Ezis nav ne kaķis, ne suns, dzīvnieciņu nedrīkst pirkt maziem bērniem, kurus ezis ar asajiem nadziņiem var pamatīgi savainot. Nav vēlams ezīti ņemt mājās, kur ir kaķis vai suns. Ja dzīvnieki uzauguši kopā, iespējams, ka viņi sarod, bet citādi var arī nesadzīvot. Āfrikas pundurezīti nevajag ņemt mājās, kur ir sesks, kas ir negants plēsoņa – ja tiks klāt ežulim, i adatainās ādiņas nepaliks.
Anna uzsver, ka pundureži nav lēts prieks. Dzīvniekam jādod laba barība, būros jāliek skaidas vai pamperi, bieži jāmazgā sedziņas utt. Jāatceras, ka vismaz divreiz gadā ezim vēlams veikt profilaktisko attārpošanu. Taču kopumā, ja atmet mīnusus, ir arī daudz prieka. Piemēram, ezītim var papaijāt pierīti un pavēderi.
Kas ežiem patīk vislabāk? Annas atbilde mani pārsteidz: "Vannošanās. Tā ir ļoti svarīga. Ežus vannoju reizi mēnesī. Mazgāju viņus ar suņu šampūnu, palīgā ņemot zobu birstīti. Viņi labprāt peld, tikai jāuzmana, lai ūdens ir silts, lai viņi nenosalst. Taču eži ir dažādi. Kādam vannošanās var arī nepatikt."
Anna neslēpj, ka, atvedot pundurezīšus no Polijas, bija cerējusi izveidot audzētavu, bet atzīst, ka tas nav izdevies: "Cilvēki šeit vēl īsti nezina, kas ir Āfrikas pundureži. Pēc mazuļu piedzimšanas es liku sludinājumus, bija zvani, bet vieni pircēji domāja, ka pārdodu parastos Latvijas ežus, citiem likās, ka ezis par 120 eiro ar visu pūriņu – būri un skrejriteni – ir par dārgu. Mazi bērni un agresīvi dzīvnieki potenciālā pircēja mājās nebija man pa prātam. Taču joprojām esmu gatava pārdot savus trīs ežu bērnus."
Anna stāsta, ka Latvijas dabā dzīvojošie eži no oktobra līdz martam guļ ziemas miegā, bet ieceļotāji pundurezīši neguļ. Viņi izguļas dienā, kad saimnieki darbā, bet vakarā gatavi visādi izrādīties. Anna: "Pakasu sāniņus, pavēderi, priecājos par ezīša mīlīgo purniņu ar uzrauto degunteli un bezgalīgo uzticēšanos, ko zvēriņš tajā brīdī pauž."