Spiesti kultūru ražot kā fabrikā

Jāklapēc ciet katru gadu pa vienam nesekmīgākajam budžeta līdzekļu patērētājam.

Un tad? Es jau arī neteicu, ka visi aizbraukušie ir superlīmenī, taču, ja viņiem nebūtu augsts līmenis, viņi tur vienkārši neizturētu konkurenci - jāsaprot taču, ka uz mūziķa vietu Londonas Simfoniskajā orķestrī vai Berlīnes Filharmoniķos ir mizlīgs konkurss un tur ir arī citas algas. Tāpat vien nekādu latvieti tur darbā nepieņemtu un ilgstoši neturētu, ja viņš nebūtu to vērts un nebūtu labāks par citiem pretendentiem. Protams, ka visi mūziķi neaizbrauc un uz vietas mums vēl arvien ir ļoti daudz izcilu mūziķu - kaut vai starptautiskus panākumus nupat nesen guvušais Radio koris, bet tas nebūt nav vienīgais piemērs. Bet tas tāpat nenozīmē, ka par aktieriem kļūst visi, kam nav slinkums, un starp aktieriem nav talantu. Un arī par teātri nevar teikt, ka tā ir izklaides māksla, jo ikvienā teātrī - pat Nacionālajā un Dailē - ir ne tikai izklaidējošie t.s. "kases gabali" (un tas ir tas, uz ko te rakstā norādīts, ka teātri ir spiesti ar to nodarboties un arī vairāk vai mazāk veiksmīgi nodarbojas, lai izdzīvotu), gan arī ļoti nopietni un dziļi mākslas fakti, kuri gan saprotamu iemeslu dēļ vizbiežāk ir skatāmi mazajos spēles laukumos. T.s. augstā, intelektuālā māksla reti kad uzrunā plašas masas, jo cilvēki mēdz iet uz teātri gan atpūsties, gan arī dot barību savam intelektuālajam un emocionālajam organismam. Un nevar teikt, ka teātri tikai izklaidē. Lai nu kā, skaidrs, ka ikviena mākslas forma, pat lietišķā māksla, ir savā ziņā izklaidējoša un dod kaut ko vairāk, nekā cilvēkam vajadzīgs viņa elementārākajām ikdienas vajadzībām. Un jautājums par to, vai un kāpēc tas cilvēkam tomēr ir vajadzīgs, ir vecs kā pasaule. Laikam tomēr ir vajadzīgs, jo nekad pasaule nav varējusi bez tā iztikt.

Atšķirībā no ierēdņiem un valsts struktūrās strādājošajiem. Ne tie strādā, ne sev iztiku nopelna.

Dailes teātrī katru gadu ir vismaz divi ārzemju viesrežisoru iestudējumi. Tas maksā naudu. Turklāt tie 7348 lati tomēr nav tik milzīga summa, lai kārtu pie lielā zvana.

par kuru mūziku ir runa - par klasisko, vai par populāro izklaides mūziku? Klasiskajā mums ir daudz talantīgu un galvenais strādāt gribošu un čaklu mūziķu, bet viņi visi lielāko tiesu strādā ārpus Latvijas. Bet, ja par populāro mūziku, tad, manuprāt, Latvijā šajā jomā valda īsta bēdu ieleja un drīzāk varētu teiktu, ka visi, kam nav slinkums, kļūst par šāda veida "mūziķiem". Aktieri tomēr vismaz ir ieguvuši izglītības dokumentu, četrus gadus studējot profesiju, nevis pasēžot kaut kādā talantu fabrikā četras nedēļas. Turklāt uz aktieriem stājoties, vēl arvien ir ļoti liels konkurss un atsijāšanās notiek arī to vidū, kuri vispār tiek uzņemti un tās studijas pabeidz - darba vietu teātrī nevienam negarantē un daudzi pēc izglītības profesionāli aktieri savā profesijā nekad nestrādā. Tā ka tas par to "kam nav slinkums" ir pilnīgas muļķības. Drīzāk tas ir sakāms par populāro mūziku. Jābūt pilnīgi trakam, lai pateiktu, ka Artūram Skrastiņam, Andrim Keišam, Kasparam Znotiņam vai no jaunākajiem Kasparam Dumburam vai Dainim Grūbem nav talanta, bet Sabīne Berezinai, Anmarijai vai kaut kādiem kaktu reperiem - ir. Klasiskā mūzika - tas jau ir pavisam cits stāsts.

Ko Tu, Smiļģa laiki sen jau beigušies, tagad tik lētās ludziņas, jo diemžēl teātra vadība arī domā, kā ar lētumu piesaistīt publiku. Patiesi žēl, jo arī mani visumā šis teātris vairs neinteresē... Tas savu seju jau sen kā zaudējis. Dž.dž'.dž sex izgājieni arī vairs nav nekas oriģināls. Faktiski palēts balagāns... Varbūt , ka teātris izdarīs kādus secinājumus... Jācer