Kāds šobrīd ir uzņēmēju noskaņojums par situāciju ekonomikā? Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) regulāri mēra uzņēmēju noskaņojumu, lai saprastu gan situāciju šodien, gan arī biznesa skatījumu uz nākotni.
Ja analizējam mūsu veiktās uzņēmēju aptaujas rezultātus, jāatzīst, ka uzņēmēju sajūtas par pašreizējo brīdi un nākotnes perspektīvu ir nokritušas līdz tam līmenim, kāds tas bija 2008.– 2009. gadā. Varbūt ne gluži tikpat dramatiski, bet tuvu tam.
Nedaudz noskaņojums uzlabojās pērn vasarā, kad tika mazināti ierobežojumi, bet jau rudenī (līdz ar ierobežojumu pastiprināšanu) uzņēmēju noskaņojums atkal kļuva negatīvāks. Savukārt pašreizējais uzņēmēju noskaņojums ir negatīvs, bet uzlabojas uzņēmēju skatījums par situāciju nākotnē, kas acīmredzot ir saistīts ar pandēmijas apkarošanas virzību pasaulē – vakcināciju, imunitātes nostiprināšanos, kas vieš cerību arī atjaunoties ekonomiskajai aktivitātei gan Latvijā, gan pasaulē kopumā. Taču jebkurā uzņēmēju aptaujā izteikti pamanāms – ja runa ir par pašu uzņēmumu un tā spēju darboties, noskaņojums ir pozitīvāks, bet tikko aptaujā ir kādi jautājumi, kas saistīti ar valsti kopumā, tā uzreiz uzņēmēja vērtējums ir negatīvāks
Lielais secinājums – gan biznesa komūnas, gan sabiedrības kopumā skatījumā centrālais traucēklis normālai attīstībai šobrīd ir valdības viduvējā un pat vājā politika. Arī salīdzinājumā ar tuvākajām kaimiņvalstīm un līdzīgas attīstības valstīm Latvija neizskatās īpaši pozitīvi, un arī nekādi uzlabojumi tuvākajā laikā nav saskatāmi. Tāpēc mums kā sabiedrībai ir jāizdomā veids, kā sekmēt, lai politikā iesaistītos daudz sekmīgāki, spējīgāki un izglītotāki cilvēki, jo tas kļūst aizvien būtiskāk.
Bet rezumējot, protams, ir nozares, kuras ir spējušas piemēroties situācijai, piemēram, eksportējošie uzņēmumi vai vietējā tirgū strādājošie, kas piedāvā šobrīd iespējamos pakalpojumus, un ir nozares, kuras objektīvi pašlaik izjūt lielas grūtības, – kafejnīcas, kurām nav atļauts sniegt ēdināšanas pakalpojumus āra terasēs. Tiem uzņēmumiem, protams, pašreiz ir ļoti, ļoti smagi.
Aizliegumi darboties un daudzie ierobežojumi izteikti skāra tieši vietējā kapitāla uzņēmumus. Protams, eksportējošie uzņēmumi ienes Latvijā papildu naudu, tajā pašā laikā vietējā tirgus spēlētāji ģenerē naudas apriti vietējā tirgū. Kāda ir sajūta – vai un cik ātri kopumā spēsim atgūties līdz pirmskrīzes līmenim? Un vai daļai uzņēmēju tomēr nebūtu jāsāk meklēt citus darbības virzienus, lai saglabātu savu biznesu?
Tieši tādēļ LTRK nemitīgi uzsver divus faktorus – produktivitāti un eksportu. Arī 2020. gada dati rāda, ka pērn bijis vēsturiski lielākais eksporta apjoms Latvijas vēsturē. Tas nozīmē, ka pat pandēmijas laikā eksportējošajiem uzņēmumiem ir izdevies strādāt vairāk vai mazāk veiksmīgi. Taču lielāko triecienu piedzīvoja tieši vidējais un mazais bizness, kas pārsvarā orientēts uz vietējo tirgu. Diemžēl te atbilde ir, no vienas puses, filozofiska, bet, no otras, – varbūt nežēlīga, protams, pamazām viss pielāgosies un pārkārtosies un biznesa nišas tukšas nepaliks, sevišķi brīdī, kad ekonomikas darbība sāks atjaunoties. Taču aiz katra konkrētā uzņēmuma ir cilvēki, konkrētas dzīves un likteņi. Un var jau teikt – viens uzņēmums krīzes laikā izbeidza darbību, bet gan jau pēc krīzes vietā nāks cits. Bet šo nobankrotējušo uzņēmumu kāds ir veidojis un attīstījis 20–30 gadus, bet pēkšņi vienā īsā periodā tas viss tiek noslaucīts nost.
Vēl viens faktors – diemžēl Latvijas kapitāla uzņēmumi lielā mērā ir vāji kapitalizēti. Tas nozīmē, ka viņiem nav "dziļu kabatu", no kurām finansēt krīzē piedzīvotos zaudējumus, atšķirībā no tiem uzņēmumiem, kam aiz muguras ir lielās starptautiskās kompānijas, kuras var saviem meitasuzņēmumiem šādus zaudējumus nofinansēt. Un, ja šādā krīzes laikā vienā jomā ir divi uzņēmumi – vietējais ar ļoti seklām kabatām un konkurents ar dziļām kabatām, diezgan ticami, ka pirmais pazudīs, bet otrs paliks un varbūt pēc tam pat aizņems lielāku tirgus daļu. MVU tēma vispār ir īpaši aktuāla, arī saistībā ar nodokļiem. Jā, varbūt statistiski ap 5000 uzņēmumu arī samaksā ap 90% visu nodokļu, taču atlikušie 10% ir, piemēram, mazi ģimenes uzņēmumi ar dažiem darbiniekiem. Tajā pašā laikā šādu uzņēmumu ir ap 60 tūkstošiem, un šie cilvēki nodrošina pārtikšanu gan savām, gan darbinieku ģimenēm, un viņi "nesēž uz astes" budžetam. Un tieši tādēļ arī šī sabiedrības daļa ir ļoti svarīga un valstij arī par viņiem ir jāparūpējas, īpaši krīzes laikā, jo viņi cenšas nopelnīt, riskē, saimnieko paši, nevis iet pēc pabalstiem vai cenšas iekļūt valsts pārvaldē.
Liela daļa MVU darbojas reģionos. Jūnijā līdz ar pašvaldību vēlēšanām reālajā dzīvē stāsies spēkā teritoriālā reforma – skatoties no šī konteksta, cik būtiska atbildība būs jaunajām pašvaldībām, lai vietējā kapitāla uzņēmēji spētu ne tikai noturēties, bet arī attīstīties un dot darbu cilvēkiem?
No vienas puses, skaidrs, ka zināma koncentrācija bija nepieciešama, jo bija gana daudz arī tādu pašvaldību, kurās tikpat kā nebija uzņēmējdarbības aktivitātes un vienīgie, kas tur vairāk vai mazāk darbojās, bija pašvaldību veidojumi. Taču ir nianse, kuru esam jau krietni sen aktualizējuši un uzsvēruši, – ir jāreformē nodokļu sistēma tādā aspektā, ka pašvaldību ienākumiem ir jābūt atkarīgiem arī no tā, cik tur labi iet biznesam. Šobrīd pašvaldību galvenos ienākumus veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis un īpašuma nodoklis, un faktiski uz vienas rokas pirkstiem patlaban var saskaitīt Latvijas pašvaldības, kuras nelūdz izlīdzināšanas fonda finansējumu. Un, ja uzliekam roku uz sirds, – šobrīd pašvaldībai nav tādas īstas, spēcīgas finanšu motivācijas parūpēties, lai konkrētās pašvaldības teritorijā būtu daudz un aktīvu uzņēmumu.
Ja tagad uzņēmums pašvaldībā grib izveidot modernu rūpnīcu, kurā nebūs nemaz daudz darbvietu, pašvaldībai no tā nav teju nekāda ieguvuma, arī iedzīvotāji bieži iebilst pret šādu projektu realizāciju savā pašvaldībā. Pavisam cita situācija būtu, ja daļa šā uzņēmuma maksātā UIN nonāktu pašvaldības budžetā. Tādēļ jādomā par iespēju daļu UIN atstāt arī konkrētās pašvaldības rīcībā, kas attiecīgi būs gan papildu ienākums pašvaldībai, gan arī motivēs pašvaldību vēl aktīvāk piesaistīt novadam uzņēmējus.
Šis gan ir lielās politikas izšķiršanās un saprāta balss jautājums. Taču, loģiski skatoties, ja šāda rūpnīca iemaksā pašvaldības budžetā, piemēram, pusmiljonu eiro gadā, pašvaldība to var izlietot būtiskiem attīstības, labiekārtošanas darbiem, arī iedzīvotāji uzreiz redzēs reālu ieguvumu.
Protams! Rodas papildu nauda, ko izmantot bērnudārzu, slimnīcu būvniecībai, vides un infrastruktūras labiekārtošanai. Un tad arī iedzīvotāji saprot ieguvumus – vienā pašvaldības malā darbojas rūpnīca, bet toties katru gadu pašvaldībai ir nauda, ko ieguldīt attīstībā, un nav vairs jālūdz papildu finansējums no citiem.
Taču, runājot par jūsu pieminēto lielās politikas izšķiršanos, – lielā mērā jau visas šādas lietas ir lielās politikas izšķiršanās un saprāta balss jautājums, taču redzam, ka nereti valsts pārvaldē ar šo jautājumu izpratni īsti nesokas, un šī krīze šo situāciju tikai izgaismo spilgtāk.
Šobrīd karsts dienaskārtības jautājums ir arī Eiropas Savienības atveseļošanās fonda finansējums, uz ko pretendē arī Latvija kopsummā ap diviem miljardiem eiro. Diemžēl arī par šo jautājumu valdība izpelnījusies ļoti asu kritiku par izstrādātajiem projektiem. Sevišķi ņemot vērā, ka teju divas trešdaļas finansējuma bija iecerēts iztērēt valsts pārvaldes projektos, bet privātā sektora sekmēšanai atstāta tikai viena trešdaļa. Kā vērtēt valdības spēju izstrādāt kvalitatīvus un ilgtspējīgus projektus šīs naudas efektīvai ieguldīšanai?
Esošā koalīcija – piecas partijas – konstatēja, ka viņiem uz galda kā dāvana tagad uzkrīt nepilni divi miljardi eiro. Tas, ko viņi plānoja, – esam pieci, tad to naudu saplosām piecās daļās un katrs savām interesēm. Tāds bija pirmais mēģinājums, kad viņi ar šādu plānu, īsti pat nekonsultējoties ar sociālajiem partneriem, aizgāja uz Eiropu. Taču uzņēmēji sāka celt trauksmi, tostarp vēršoties Eiropas Komisijā (EK) ar iebildumiem pret šādiem valdības plāniem, un arī EK norādīja, ka ar partneriem tomēr ir jārunā. Šobrīd situācija kopumā ir tāda, ka Eiropa mudina šos līdzekļus izlietot sociālās nevienlīdzības mazināšanai. Taču no biznesa skatījuma – ja mums no būtībā aizņemtas naudas ir jāapmaksā kaut kādi naudu tērējoši procesi, kurus pēc tam vēl ir jāturpina finansēt, tas var rezultēties ar nepieciešamību paaugstināt nodokļus, bet mums jau patlaban atsevišķās pozīcijās, piemēram, darbaspēkam, ir vieni no augstākajiem nodokļiem. Mēs to nevaram pieļaut! Būtībā mēs piekrītam uzstādījumam, ka ir svarīgi risināt sociālās nevienlīdzības tēmas, bet darām nevis tā, ka to naudu vienkārši "apēdam", bet investējam naudu virzienos, kur kaut kas rodas – darbvietas, produktivitāte, jauni produkti. Un attiecīgi valstij būs vairāk pašu nopelnītas naudas, ar kuru jau varēs veiksmīgāk finansēt sociālās nevienlīdzības mazināšanu. Par šo visu vēl būs diskusijas, lai panāktu galīgu vienošanos starp pašiem politiķiem, ar Eiropu un arī ar sociālajiem partneriem. Katrā ziņā kompromiss būs jāatrod.
Kāda šobrīd vispār ir komunikācija starp uzņēmējiem un valdību? Bija brīdis, kad valdības rīcību uzņēmēji ļoti asi kritizēja, akcentējot, ka partneru viedokļi vispār netiek ņemti vērā. Ir kas uzlabojies?
Te atkal ir jautājums par politiķu attīstības vai apziņas līmeni. Pēdējo laiku Latvijas pieredze rāda – kamēr vairāk vai mazāk situācija ir normāla, politiķi paši ir gudri un darbojas. Savukārt pērn rudenī, kad valdība sāka pieņemt šos nesaprotamos lēmumus, neapmierinātība sabiedrībā, tostarp uzņēmēju vidē, pieauga. Tajā brīdī mēs ar virkni sadarbības partneriem izrunājām esošo situāciju un bijām ļoti noskaitušies. Kā droši vien atceraties, pirms dažiem mēnešiem par šo situāciju izziņojām preses konferenci, pēc kā man politiķi un žurnālisti zvanīja un jautāja, vai prasīsim valdības demisiju. Bet tobrīd tāda mērķa gluži nebija – tas bija mājiens ar mietu – klau, tā īsti vairs nevar. Un kopš tā brīža partneru iesaiste un komunikācija no valdības puses ir kļuvusi daudz labāka. Šeit būtiski atcerēties, ka parlamentu ievēlē sabiedrība, un var runāt, cik daudz vai maz Latvijā uzņēmēji spēj ietekmēt procesus, taču patiesībā nekur pasaulē uzņēmēju organizācijas nenosaka politiķu dienaskārtību. Protams, uzņēmēji var daudz ietekmēt, taču politiķiem ir sabiedrības dotais mandāts, un tāpēc viņu gudrībai ir jābūt spējai ieklausīties un realizēt labās idejas, kuras tiem pauž partneri. Bet paradokss ir tajā, ka viņi uzskata sevi par gudrākiem, ieteikumos neieklausās, un tad arī situācija kļūst bēdīgāka. Par laimi, pašreiz politiķi sāk ieklausīties, jo saprot, ka pašiem īsti nesanāk. Beigu beigās mūsu mērķis nav gāzt valdību vai asi strīdēties ar viņiem. Mērķis ir Latviju virzīt labklājības virzienā daudz straujāk, nekā tas notiek tagad, un atrast labākos risinājumus izejai no krīzes.
Ņemot vērā jūsu iepriekš teikto, cik liels potenciāls vai risks Latvijai ir brīdī, kad pandēmija pamatā būs beigusies un pasaules ekonomika vērsies vaļā, īstenot spēcīgu izrāvienu vai arī palikt krietni astē citām valstīm?
Domāju, ka agrāk vai vēlāk Eiropā kopumā tiks sakārtots vakcinācijas jautājums un attiecīgi arī pūļa imunitātes iegūšanas laiks būs aptuveni līdzīgs visām valstīm. Taču, skatoties pasaules kontekstā, šobrīd pamanāms, ka Eiropa globāli zaudē savas pozīcijas, Eiropas ietekme pasaulē samazinās. Diemžēl jāsecina, ka ES vispār bieži vien rīkojas pārāk birokrātiski, pārāk lēni un neizlēmīgi, un mēs esam daļa no Eiropas. Tajā pašā laikā ASV un Āzija daudz straujāk virzās uz priekšu un audzē savus muskuļus. Bet otra lieta – ja skatāmies Latvijas griezumā, šobrīd ir svarīgs jautājums – cik daudz Latvijas uzņēmumu krīzes laikā ir spējuši noturēties vai palielināt savu dalību kādās eksporta ķēdēs? Šajā kontekstā ziņa, ka pērn mums bijuši augstākie eksporta rādītāji vēsturē, ir pozitīva, bet tajā pašā laikā no kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem šajos rādītājos būtiski atpaliekam. Krīze vienmēr rada sava veida pārbaudījumu, bet daudz ietekmē arī biznesa vides ikdiena, birokrātijas apjoms, nodokļu politika, izglītības kvalitāte un kvalificēta darbaspēka pieejamība, beigu beigās – kāda ir politisko lēmumu kvalitāte.
Pandēmijas dēļ šobrīd izglītība jau ilgstoši notiek attālināti, arī profesijās, kur prasmju apgūšanai tomēr vajag klātienes praktiskās nodarbības. Cik būtiski riskējam saskarties ar prasmju līmeņa kritumu, kas savukārt rada risku uzņēmējiem piesaistīt kvalificētus darbiniekus?
Skaidrs, ka šis mācību gads ir zināmā mērā norakstāms attālinātā režīma dēļ. Taču domāju, ja no nākamā gada izdosies atgriezties standarta ikdienas režīmā ar varbūt kādiem hibrīdelementiem, kas varētu pat būt saprātīgi, tad situācija darbaspēka tirgū nebūs kritiska. Risks būs tad, ja pašreizējā situācija ieilgs. Tad gan būs pamats runāt par iespējamām problēmām tajās izglītības jomās, kur obligāti nepieciešamas klātienes nodarbības, tāpēc būs jādomā par veidiem, kā arī vīrusa izplatības apstākļos organizēt klātienes mācības, piemēram, dalītās plūsmās. Nu nevar iemācīties pilotēt lidmašīnu tikai ar datoru mājās. Es negribētu lidot ar lidmašīnu, zinot, ka pilots savu sertifikātu ir ieguvis attālinātajās mācībās.
Un noslēdzot – ja Latvija paliks iepakaļ attīstībā pēc krīzes, vai nav risks, ka atkal daļa darbaspējīgo iedzīvotāju aizbrauks peļņā uz ārzemēm?
Šobrīd interesantākais ir tas, ka atsevišķos gadījumos cilvēkam pat vairs nav jābrauc nekur projām, jo attīstoties digitālajai videi, sēžot Rīgā, Ludzā vai Kuldīgā, viņu var pieņemt darbā uzņēmums no Londonas vai jebkuras citas pasaules vietas, un viņš var veikt noteiktus pienākumus, piemēram, digitālajā mārketingā no savām mājām. Būtībā pašlaik krasi mainās darba attiecību koncepts – atrašanās vietai daudzās nozarēs ir sekundāra nozīme, un šis faktors ir jāņem vērā daudziem uzņēmējiem. Un otrs – ir objektīvi tie darbi, kur nepieciešama fiziska klātbūtne, bet te atkal nonākam pie Latvijas ekonomikas un biznesa vides konkurētspējas. Protams, ja turpināsim stagnēt un iepalikt no kaimiņiem, plaisa starp ienākumu lielumu būs gana liela, lai cilvēkam būtu pietiekami stipra motivācija iekāpt lidmašīnā vai citā transportlīdzeklī un doties darbā uz Angliju, Vāciju vai Norvēģiju. Tas viss ir saistīts – ja mēs biznesa vidi nevaram izveidot pieņemamu uzņēmējdarbībai, tad cieš gan uzņēmējs, gan darbinieks, kurš attiecīgi tad aizbrauc tur, kur var nopelnī vairāk un dzīvot labāk.
Aigars Rostovskis
- Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents
- Junior Achievement Latvia padomes priekšsēdētājs
- SIA Biznesa augstskola Turība īpašnieks
- Strādājis dažādu uzņēmumu vadošos amatos
- Maskavas Darba un sociālo attiecību akadēmijā ieguvis ekonomista kvalifikāciju, pēc tam – socioloģijas doktora grādu
Avots: Aigara Rostovska CV