Bet līdz šim atnācēju vidū tādās reizēs nekad nav bijis sastopams dundadznieks Modris Melderis (69), kaut gan viņa dzimtai ar monumentu ir, ja tā var teikt, vistuvākā radniecība. Tieši Modra vectēva, 1949.gadā izsūtījumā Sibīrijā mirušā Ernesta Millera īpašumā _Pilsupes_, meža zemē Dundagas — Ģipkas ceļa malā simtiem gadu ir gulējis dižakmens, pirms Tēlnieks tajā ieraudzījis Koklētāju.
Bez ārišķīga patriotisma
«Dzimšanas diena man ir reizē ar Latviju, 18.novembrī, pat padomju laikā svinēju. Taču ko es, zemnieks, neviena neaicināts, tagad valsts svētkos pie Koklētāja iešu, speciāli zīmēšos? Kopā ar meitu Anitu garām kādreiz braucot, jā, tad pamāju ar roku, un pietiek,» augumā raženais vīrs ar balsi kā kuģa tauri un retiem, dārdošiem smiekliem šķietami nevērīgi skaidro, kāpēc atturas no, viņaprāt, ārišķīga patriotisma. Neko vairāk gan Modris stāstīt negrib, bet, tuvāk uzzinot viņa dzīves gājumu, var nojaust, ka laikam gan šī skulptūra viņam netieši, taču ļoti sāpīgi atgādina par Pilsupju ļaužu un īpašumu traģēdiju laikā, kad tiem, tāpat kā visai Latvijai, pāri vēlās divu okupāciju smagums.
Dziļāk par vectēva gājumu savas dzimtas vēsturē viņš nav racies, gandrīz vienīgā liecība par to ir cauri gadiem un likstām brīnumainā kārtā saglabājies albums, kurā senākās ir Modra vecāku fotogrāfijas.
«Gribu kopā uz Sibīriju»
«Mamma (vecāki tolaik dzīvoja Vidzemē) nomira jaunākā brāļa Ivara dzemdībās, kad man bija tikai 11 mēneši. Tēvs izmisumā dažas dienas vēlāk no dzīves šķīrās labprātīgi,» Modris rāda vienu no retajiem Pauļa Meldera attēliem, kurā viņš redzams Latvijas armijas karavīra formā.
«Bērnībā man tēva un mātes vietā bija vecaistēvs, jaunāko brāli audzināšanā pieņēma radi. Kad 1949.gada martā čekisti atbrauca pēc vectēva, lai viņu kā komunistiem nepaklausīgu budzi, kas turklāt atbalstījis pēckara mežabrāļus, vestu uz Sibīriju, arī man bija iespēja palikt pie radiem. Taču vectēvs man bija viss — vienīgais un mīļais. Raudādams ķēros viņam ap kaklu un drēbēs, lai ņem mani līdzi. Tā nokļuvām Omskas apgabalā, kur viņš 75 gadu vecumā apgūlās uz mūžu. Bet es pēc Staļina nāves, jau kā paliels zeperis, atgriezos Latvijā. Pilsupēs tolaik, postīdami ēkas un iedzīvi, mitinājās sveši ļaudis. Mani pieņēma Ivara audžuvecāki no Pilsupēm netālajā Vīdālē, tur arī pabeidzu pamatskolu.» Modris netur ļaunu prātu uz cilvēkiem, kas toreiz līdz kliņķim nolaida kara jau tā papostītās ēkas, kurās vācieši, baidīdamies no partizāniem, bija ierīkojuši pat šaujamlūkas.
«Komunistu laikos te viss bija kolektīvais, īsti nevienam nepiederošais, īpašums. Arī zeme, kurā, pirmskara gados K.Zemdegas nolūkots un daļēji jau aptēsts, bet vēlāk nevienam vairs nevajadzīgs, gulēja 70 tonnīgais dižakmens. Neatceros, vai vectēvs man par to tika stāstījis, Sibīrijā sarunas vairāk vērpās par izdzīvošanu un atgriešanos mājās,» Modris to gadu kamolu neizdodas attīt atpakaļ. Par Pilsupju lielāko akmeni uz Omsku Modrim līdzi bijušas tikai ganiņa atmiņas — kā neskaitāmas reizes rāpies raupjā, saules nokveldētā milzeņa mugurā, mēģinot ar stibu nokasīt sūnas no gulētāja plakanās virsmas. Cerībā, ka zem tām būs kādas maģiskas zīmes. «Pēc tagadējās saprašanas, akmenim laikam bija kāda pozitīvā aura, enerģija. To nevarēja nejust,» aizdomājies Modris.
Kolhoza manta
Par iespēju atgūt vectēva īpašumu kopā ar brāli Modris sācis interesēties Atmodas gados. Toreiz lielais akmens jau bija prom. Latvija bija sakustējusies pārmaiņām, atkal uzvirmoja Talsu pašvaldības pagājušā gadsimta 30.gados jau akceptētā ideja par Koklētāja uzstādīšanu, un 1989.gadā akmeni izcēla un aizveda uz Talsiem, kur pēc Zemdegas metiem pie pieminekļa kalšanas stājās Vilnis Titāns.
Modris to visu tikai vēlāk uzzinājis no preses, jo pats pēc atgriešanās no Omskas kādu laiku dzīvojis Melnsilā, vēlāk strādājis Rojas zvejnieku kolhozā «Banga», no turienes gājis piekrastes zvejā un ar lielajiem traleriem tālajos reisos Atlantijā. Pēc tam ģimene pārcēlusies uz Tukumu, kur viņš ilgus gadus nostrādājis patērētāju biedrībā.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas atgūtos 80 hektārus sadalījuši ar brāli uz pusēm, viņa daļā palicis arī atskaldītais, Koklētājam liekais granīta bluķis, no kura vēlāk V.Titāns izveidojis skulptūru «Devītais vilnis», tā tagad atrodas Rojas pludmalē.
Lai mūžīgi Ķēniņkalnā
«Kapitālisma mērauklu pieliekot, par piemineklim derīgo mūsu dižakmeni droši vien varētu prasīt prāvu naudu. Bet toreiz bija citi laiki, un, atklāti sakot, man it nemaz nav žēl, ka noticis tā, kā noticis. Ir pat liels gandarījums, ka tieši no Pilsupju granīta veidotais Koklētājs mūžīgi būs Ķēniņkalnā. Neskumstu arī, ka netiku aicināts uz pieminekļa atklāšanu, nedz kādreiz vēlāk uz svinīgām sanākšanām tā pakājē. Jo juridiski jau toreiz mēs ar brāli nebijām tā mantinieki un arī dāvinātāji nē, akmens tika paņemts vēl kā «tautas īpašums»,» spriež Pilsupju tagadējais apsaimniekotājs.
«Pie mums vārda akmenim nebija, saucām vienkārši par Lielo. Tagad domāju — pareizāk būtu par Lielo Klusējošo, jo tas daudz būtu varējis pastāstīt par mūsu senčiem, kuri paaudzēm dzīvojuši līčainās foreļupītes Pilsupes krastos. Bet varbūt akmens to dara tagad, uzrunā tautu jau kā tēlnieku veidots Koklētājs — esiet granīts, nekādos vējos nepazūdiet no šīs zemes! Tikai — vai viņa teikto var saklausīt pūlī?» saka Modris.