Tiesiskums ar nepilnībām

Pirms kāda mēneša vēstījāt, ka apsverat iespēju vērsties Satversmes tiesā par 2020. gada valsts budžeta sadaļu, kas skar veselības aprūpes darbinieku darba samaksas jautājumu. Tiesas ceļā ko varētu panākt?

Veselības aprūpe ir tēma, kas biroja redzeslokā jau ir vairākus gadus, tas nav tikai stāsts, kas aktualizējies pagājušajā gadā. Mēs esam veikuši arī pētījumu par valsts veselības aprūpes sistēmas atbilstību Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajiem principiem. Piemēram, Satversmes 111. pantā teikts, ka valstij ir jāgarantē veselības aprūpes minimums.

Jautājums – kas ir minimums?

Iepriekšējos periodos politiķi bieži vien nezinot vai manipulatīvi spekulatīvi ir minējuši, ka minimums tā esot neatliekamā medicīniskā palīdzība. Patiesībā tas tā nav.

Droši vien arī valstiski svarīgi, lai cilvēks neslimotu, nenonāktu līdz šai galējai rīcībai – nepieciešamībai vērsties pēc neatliekamās palīdzības.

Ja mēs ņemam talkā arī starptautiskos cilvēktiesību dokumentus, tur noteikts plašāks šis regulējums. Būtiskākais, protams, ir, lai pirmām kārtām būtu pieejama veselības aprūpe. Otrs – lai tā ir kvalitatīva un efektīva.

Pieejamība arī var būt dažādi vērtējuma – gan attāluma līdz ārstiem, gan rindu ziņā.

Protams, tieši tā! Bija cerības uz tā saucamo e-veselību. Koncepcija ir ļoti laba, bet izpildījums – līdz šim brīdim es pat varētu teikt, ka bezcerīgs. Līdz ar to arī no pieejamības viedokļa uzlabojumu nav.

Ir dažādas privātas iniciatīvas, kas daļu pakalpojumu nodrošina.

Kaut kā jocīgi – mēs redzam, ka privātais sektors ļoti labi var darboties, var pat veidot arī dažādus biznesa modeļus, tostarp veselības jomā, bet kāpēc to valsts nevar izdarīt, tā ir lielā mīkla. Vai tur ir cilvēki sliktāki, vai kādi citi iemesli?

Protams, viens no iemesliem, kāpēc sistēma nevar darboties kvalitatīvi, ir tas, ka gadu gadiem viņi ir atstāti pabērna lomā. Nauda tika investēta sienās un aparatūrā, bet cilvēks (gan medicīnas darbinieks, gan arī pats pacients) īsti nav uztverts kā vērtība. To redzam arī attiecībā uz mediķu atalgojumu, kas ir nepietiekams, zems, nav konkurētspējīgas pat Latvijas ietvaros, kur nu vēl runājot par Eiropas Savienību.

Tātad te atkal ir jārunā par Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajām vērtībām un principiem, proti, ja ir tiesiska valsts, sociāli atbildīga valsts, tas ietver sevī arī tiesības uz taisnīgu atalgojumu, tiesības uz adekvātiem, optimāliem darba apstākļiem. Viss ir ierakstīts Satversmē, nebūtu nekāds jauns koncepts jāveido, būtu vienkārši jāizpilda tas, kas ir ierakstīts likumā, it īpaši pamatlikumā.

Kāpēc tas netiek vēl joprojām darīts?

Tāpēc, ka nav pietiekamas politiskās gribas.

Mums bija lielas cerības uz to, ka tiešām kaut kas mainīsies, jo noticējām parlamentam, 13. Saeimai, kur Veselības aprūpes finansēšanas likums tika grozīts un papildināts ar ļoti konkrētām normām par nepieciešamo finansējumu. Likumā ir ierakstīts, no kurienes tas finansējums ir rodams un kādā apmērā. Ļoti konkrēti ierakstīts – ne mazāk kā 4% 2020. gadā. Un pārejas noteikumos iestrādāja arī par mediķu atalgojumu – triju gadu periodā pieaugums 20%. Šogad tam pieaugumam bija jābūt 192 miljoni. Likums ir, un tas ir jāpilda. Bet, kā redzam, tas netiek pildīts.