Nekas jau nebūtu noticis, ja noskrietu pagājušā gada līmenī. Bet man gribējās ātrāk, gāju uz labāku rezultātu. Pēdējos metrus jau vairs neatminos, par tiem savā autobiogrāfijā neko pateikt nevarēšu – atceros vien to, ka pie liktenīgajiem 17 kilometriem man kļuva ievērojami grūtāk un tad pamodos jau Berlīnē... Šis skrējiens nodarīja ļoti lielas sāpes maniem tuviniekiem, man savā ziņā paveicās, jo, kad pamodos, viss sliktākais jau bija aiz muguras,” Sestdienai stāsta Nils.
Mēs runājam viņa darba kabinetā Rīgas domē, turpat blakus sēž biroja vadītāja Anna Kononova un dzīvesbiedre Jeļena. Mērs ir acīmredzami notievējis (pēc paša vārdiem, zaudēti desmit kilogrami svara), parādījies ievērojami vairāk sirmu matu, arī frizūra ir cita, bet uz acīm atkal redzamas agrāk tik ierastās brilles, kuras pavasarī, neilgi pirms nelaimes, politiķim cenšoties mainīt savu publisko imidžu, pazuda. Jeļena piebilst, ka toreiz stāvējusi pie finiša un gaidījusi vīru, tad piezvanījusi Anna un pateikusi, ka simts metrus pirms gala līnijas viņš zaudējis samaņu un nokritis. Sākumā šķitis, ka, visticamāk, nekas traks jau nav noticis, taču pēc pusstundas, kad Nilu no parastās ātrās palīdzības mašīnas pārnesa uz reanimācijas auto, kļuvis skaidrs, ka atgadījies kaut kas nopietns.
Visu interviju var lasīt Sestdienā.