Valdis Keris, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs:
Trīs pašas galvenās prioritātes ir pacientu līdzmaksājumu mazināšana, rindu samazināšana un mediķu darba samaksas paaugstināšana. Tās iespējams īstenot tikai ar papildu finansējumu. Pašlaik nav vērts aizrauties ar pašmērķīgām reformām. Mūsu veselības aprūpes sistēma, kuras pamatā ir primārā aprūpe, izveidota atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas Savienības (ES) standartiem. Jāteic, ka arī Eiropas Komisija (EK) Latvijai vairs neprasa īstenot strukturālas reformas veselības aprūpē, jo tagad pats galvenais ir adekvāta finansējuma nodrošināšana. Ja runājam par rindu mazināšanu, tad apzināmies, ka pilnībā tās nevarēs izskaust. Taču gaidīšanas laikam jābūt saprātīgam, ne ilgākam par vienu mēnesi. Pašreizējie pieci gadi endoprotezēšanai jau ir farss. Nākamā gada budžetā papildus veselībai tiek solīti 106 miljoni eiro, un tad mēs sasniegtu 3,1% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Pasaules Veselības organizācija gan 2012. gadā Latvijai ieteica sasniegt 5% no IKP jau šogad. Jāizbeidz pastāvošā kārtība, kad valsts par pakalpojumu nesamaksā pilnu cenu. Ja par neiroķirurģisku operāciju valsts tarifs ir 100 eiro, tad tas ir absurds. Pašlaik pacientu līdzmaksājumi veido vairāk nekā 40% no izdevumiem veselībai, bet to īpatsvaru vajadzētu samazināt vismaz līdz 25%. Savukārt ārstu algām vajadzētu būt vidējai algai valstī, reizinātai ar koeficientu divi. Pašlaik ir tikai 1,2. Ir izskanējis, ka Latvijā vajadzētu ieviest Nīderlandes modeli veselības aprūpē, taču tur veselībai tiek novirzīti 11% no IKP. Kamēr mums ir 3,1% no IKP, ne par kādiem Nīderlandes modeļiem nav jēgas runāt.
Andrejs Ērglis, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents
Viena no svarīgākajām veselības aprūpes prioritātēm ir palielināt naudas plūsmu. Politiķiem būtu jādomā par to, kam piesaistīt veselības aprūpes budžetu - iedzīvotāju ienākumu nodoklim, akcīzes nodoklim vai kādam citam nodoklim. Jo pašlaik lielā problēma ir tā, ka veselības budžets vispār nekam nav piesaistīts. Protams, līdztekus būtu jābūt arī valsts dotācijai. 2014. gadā naudas apjoma ziņā mēs vēl joprojām neesam sasnieguši 2008. gada līmeni, kad veselības aprūpes budžets bija 820 miljoni eiro, pašlaik tas ir tikai 757 miljoni eiro, tātad ir 60 miljonu liels iztrūkums. Pats svarīgākais - jāpanāk, lai veselības aprūpes budžetam katru gadu būtu stabils un prognozējams pieaugums. Nākamais, kas noteikti jāizdara, ir precīzi jāizrēķina, cik maksā katrs pakalpojums - hospitalizācija, reanimācija un cits, jo pašlaik valsts slimnīcām par pakalpojumiem maksā tikai 75% no to reālās cenas. Ja runājam par slimībām, tad vislielākā uzmanība būtu jāpievērš onkoloģijai, kardioloģijai, traumām, reanimācijai un bērnu slimībām. Tā kā nākamā gada budžetā sola papildu naudu veselības aprūpei, tad galvenie ieguldījumi būtu jāveic kompensējamo medikamentu groza palielināšanai un kvotu izskaušanai, rindu un pacientu līdzmaksājumu samazināšanai, kā arī mediķu atalgojuma sistēmas sakārtošanai.
Jānis Siliņš, Biofarmaceitisko zāļu ražotāju asociācijas valdes loceklis
Viena no lielākajām problēmām ir hroniskais naudas trūkums kompensējamo zāļu budžetā. Tā rezultātā nozīmīgi palielinās laika intervāls no jaunu inovatīvo zāļu ieviešanas praksē pasaulē un to izmantošanas iespējām Latvijā. Ir apsveicami, ka, piemēram, krūts vēža ārstēšanai pieejamās bioloģiskas izcelsmes zāles pacientēm tiek segtas kompensējamo zāļu sistēmas ietvaros, tomēr tas noticis pēc vairāk nekā desmit gadiem, kopš šīs zāles ir pieejamas un tiek izmantotas citās Eiropas valstīs. Mēs pārstāvam augsto tehnoloģiju zāļu ražotājus, kas rada inovatīvas biozāles tādu slimību ārstēšanai, kas iepriekš atzītas par neārstējamām vai ļoti grūti padodas ārstēšanai, piemēram, onkoloģiskās slimības, reimatoīdais artrīts un citas. Ja senāk šo pacientu ārstēšanā bija pieejamas tikai salīdzinoši vienkāršas zāles, tad mūsdienās tiek izmantotas biozāles, kuras ir nesalīdzināmi sarežģītākas - tas ir kā salīdzināt divriteņa un lidmašīnas uzbūvi. Esam pārliecināti, ka valstij biozāles būtu jāiekļauj kompensējamo medikamentu sarakstā, jo tās nodrošina labākus ārstēšanās rezultātus un ir pacientu veselībai saudzējošākas nekā virkne tradicionālo terapiju. Pašlaik, pat ja inovatīvajām zālēm ir pozitīvs ekonomiskais un ārstniecības efektivitātes novērtējums, tās netiek iekļautas kompensācijas sarakstā, jo rada negatīvu ietekmi uz valsts budžetu. Veselības nozares administratoriem būtu jāsāk domāt ilgtermiņā, jo svarīgi ir ne tikai tas, cik ilgi pacients nodzīvos, bet galvenais - kā, cik pilnvērtīgi viņš aizvadīs savu dzīvi. Ja veselības aprūpē uzsvars tiek pakāpeniski pārlikts uz ambulatoro aprūpi, tad bez medikamentiem neiztikt. Ieguldot zālēs, pilnīgi noteikti samazinās hospitalizācijas izdevumi.
Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Pārāk ilgi, sākot no ministriem un beidzot ar ministrijas klerkiem, veselības aprūpi vadījuši cilvēki, kuriem nav nojausmas par sabiedrības veselību. Nākamajam veselības ministram darbs jāsāk ar mērķi: "Vēlos strādāt par ministru četrus gadus, apņemos panākt, lai Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums pieaug, radīšu strukturētu sistēmu, kā to sasniegt." Adekvāts ministra uzstādījums būtu palielināt pieejamību veselības pakalpojumiem, samazinot pacienta līdzmaksājumus. Ministrs varētu izvirzīt mērķi - ievērojami uzlabot Latvijas bērnu veselības rādītājus. Vēl viens mērķis būtu - uzlabot vēža un sirds slimību agrīnu diagnostiku, kas nodrošinātu kvalitatīvāku un efektīvāku ārstēšanu. Ārstniecības likums, sašūts kā lupatu deķis, šobrīd jau ir novecojis. Visiem iesaku izlasīt kaut vai šī likuma 2. pantu: "Likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju." Vai tiešām Ārstniecības likumam jāregulē sabiedriskās attiecības? Viss likums ir haotisks un pilnīgi nesaistīts ar citiem normatīvajiem aktiem. Patiesībā Ārstniecības likums kopumā saka, ka visa atbildība par iedzīvotāju veselību gulstas uz valsts budžetu. Latvijā vispār nav otrā jumta likuma - Sabiedrības veselības likuma. Ko var prasīt no Veselības ministrijas, ja no diviem likumiem viena nav vispār, bet otrs ir murgains? Pirmais, kas būtu jāizdara - gada laikā jārada kvalitatīva Latvijas veselības aprūpes likumu bāze. Pēdējos gados kā stratēģiskie mērķi medicīnā tiek definēti: e-veselība un kvalitātes kontroles prasības. Tie ir klasiski birokrātiski uzstādījumi, kas ārstam prasa iedziļināties dokumentu kaudzēs, nevis sarunāties, izmeklēt un ārstēt pacientu, domāt un mācīties, bet gan vilkt ķeksīšus. Pasaules pieredze rāda, ka e-veselība noved tikai un vienīgi pie atrakstīšanās, sliktas komunikācijas un pārmērīgas radioloģiskas un laboratoriskas diagnostikas. Īsāk - samazināt birokrātiju, ļaut ārstam strādāt.
Pauls Princis, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents
Pašreizējā veselības aprūpes sistēma ir neefektīva un pacientiem nepieejama. Ir izteikts pieejamības deficīts, īpaši pie speciālistiem. Līdz ar to būtiskas prioritātes ir rindu mazināšana pie speciālistiem un palielināts finansējums kompensējamajiem medikamentiem, lai pacienti varētu atļauties nopirkt zāles. Papildu finansējumu, ja tāds būs, vispirms vajadzētu ieguldīt primārajā aprūpē - ģimenes ārstu institūcijas stiprināšanā. Un runa nav par algām, bet par to, lai tiktu nodrošināta otra māsa praksē, turklāt lielajās praksēs, kur ir virs 1400 pacientiem, būtu nepieciešams otrs ģimenes ārsts. Primārās aprūpes efektivitātē vērts ieguldīt kaut vai tāpēc, ka tā ir vislētākā - tikai 7% no visiem veselības aprūpes izdevumiem. Svarīgi būtu izstrādāt jaunus kvalitātes kritērijus ģimenes ārstiem, jo pašreizējie sevi nav attaisnojuši un tajos netiek ņemti vērā ļoti daudzi faktori, piemēram, invalīdu īpatsvars pacientu vidū. Vēl viena prioritāte ir ambulatoro speciālistu piesaiste reģioniem, jo daudzviet laukos ir izteikts to trūkums, un tā nav tikai pašvaldību atbildība, jo nabadzīgākās pašvaldības jaunajiem speciālistiem nekādus papildu bonusus piedāvāt nevar, bet pacientiem šie speciālisti ir vajadzīgi. Tāpat mums ir jādomā, kā jaunos speciālistus noturēt Latvijā, lai tie neaizbrauc uz ārzemēm. Ja runājam par stacionāro aprūpi, tad lielāka uzmanība būtu jāpievērš hronisko pacientu aprūpei.
Jevgeņijs Kalējs, Latvijas Slimnīcu biedrības priekšsēdētājs
Prioritāte ir viena - pacientu ārstēšana. Tas nozīmē, jāmazina rindas pie speciālistiem un uz izmeklējumiem. Problēma ir tā, ka ārstu darba samaksa ir tik zema, ka viņus īpaši neinteresē valsts apmaksātie pacienti. Savukārt privātie maksas klienti pakalpojumu var saņemt bez jebkādām rindām. Beidzot valstij vajadzētu maksāt pilnu cenu par pakalpojumiem, pašlaik tiek segti tikai kādi 75% vai pat mazāk. Ja runājam par iepriekšējās ministres Ingrīdas Circenes virzīto likumprojektu par veselības aprūpes finansēšanu, kas paredz sasaistīt pakalpojumu saņemšanu ar nodokļu nomaksu, domāju, ka tas jānoliek atvilktnē, jo nekādu finansiālu ieguvumu nedod, tikai pasliktina pieejamību pacientiem.
Lāsma Trofimova, Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrības vadītāja
Galvenais ir palielināt finansējumu kompensējamajiem medikamentiem, jo leikēmijas slimniekiem tie jālieto visu mūžu, bet ar zāļu palīdzību šie slimnieki var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un iekļauties darba tirgū. Negribu pretnostatīt diagnozes un teikt, ka kādam kaut kas jāatņem. Svarīgi ir palielināt kopējo finansējumu veselības aprūpei. Leikēmijas slimniekiem ir dažādas diagnozes, un diemžēl ne visas ir iekļautas zāļu kompensācijas sistēmā. Tas būtu jālabo. Tāpat būtu jāapmaksā ne tikai lētākie, bet arī jaunākie un efektīvākie medikamenti.