Vēsture Dienā: Karš Grīnvalda acīm

Literatūrkritiķe Ieva Dubiņa akcentēja dienasgrāmatas izteikti intīmo raksturu: "To autors rakstījis sev, nedomājot par iespējamo lasītāju, tāpēc arī atklātības līmenis tajā bīstami augsts. (..) Redzētais un piedzīvotais ir tik iespaidīgs, ka arī ar nedaudziem, vīrišķīgi vienkāršiem protokola teikumiem pietiek, lai lasītājā izraisītu šokējošu realitātes pārdzīvojumu, kuram mākslas izdoma netiek līdzi."

SestDiena pirmos Jāņa Grīnvalda dienasgrāmatas fragmentus publicēja jau 1995. gada 22. aprīlī, vēl ar Daiņa paša ievadvārdiem. "Kara sākums manu tēvu pārsteidz Maskavā, kur viņš ir ekskursijā kopā ar pedagogu grupu no Latvijas. Iesaukts armijā, viņš ir klāt pie pašiem Latviešu strēlnieku divīzijas formēšanās pirmsākumiem, nonāk tās vēstures komisijā, taču nesastrādājas ar priekšniecību, un no viņa pieklājīgi tiek vaļā, nosūtot uz intendantu kursiem un parūpējoties, lai viņš divīzijā vairs neatgrieztos. Tēvs tiek nozīmēts par korpusa (divīziju apvienojuma) tiešā pakļautībā esoša atsevišķa autobataljona saimniecības daļas priekšnieku. Amats dod iespēju būt pietiekami tuvu augstai priekšniecībai un ļoti daudz redzēt. Rakstīt dienasgrāmatu tēvs nepārtrauca arī kara laikā, lai gan ar speciālu Staļina pavēli tas ir stingri noliegts. Pateicoties amatam, viņam vienmēr ir līdz daudz dokumentu, un, tajos iejauktu, mazītiņās burtnīciņās pārrakstītu, viņš dienasgrāmatu visu kara laiku nēsā sev līdzi." SestDienā lasāmie fragmenti attiecas uz kara beigu posmu – "uzvarētāju gadu" Polijā un Vācijā.

"22.I. Naktī piedzēries Rumencevs klejo un laužas virsnieku ķēķī. No rīta Česnokovs arī laužas mūsu ķēķī. Ar virzīšanos uz priekšu rodas iespējas iegūt trofejas alkoholu un žūpot.

24.I. Karavīri dzer dažādus dzērienus, kas ož pēc alkohola – spirta, dzer pat koka spirtu un citus draņķus, un mirst. Saņēmām maršala Žukova pavēli: "Nedzert! Visus alkohola krājumus aizzīmogot! Pārkāpējus bargi sodīs!" Īstā laikā! Jeb pareizāk teikt: kaut vēlu, bet nepieciešami. Žūpojot daudzi aizgāja bojā bez jēgas, grima disciplīna. Man stāstīja, ka mūsu korpuss vien, dzerot spirtam līdzīgus dzērienus (..), zaudējis 43 karavīrus.

3.II. Neizdodas mūsu daļās nodibināt kārtību. Gandrīz visi ķer, ko māk, pamestos dzīvokļos un restorānos, aptiekās un veikalos.

7.II. Štāba priekšnieks leitnants Jakimenko man lielās, ka mūsu cilvēki no bataljona izvarojuši latvietes, rindā gaidīdami. Kur nelaimīgās dzīvo, man nestāsta, lai gan es to noteikti prasu. Iespaids, ka Jakimenko pats neģēlību organizētājs un līdzdalībnieks, vecs partijas biedrs.

8.II. Biju pie izvarotām leitietēm (..). Laipnas, vilinošas. Laikam domāja, ka es nāku tādos pašos nolūkos, kādos vakar pie viņām bija vesels bars mūsu kareivju un virsnieku. Viņas ar vecākiem zirgu ratos, bēgles no Lietuvas (..). Viņu nožēlojamais izskats – sakostas lūpas, saskrāpētas sejas, pašas apmulsušas no jauniem viesiem (..) – un viņu padevīga samierināšanās ar notiekošo man neļāva viņas morāli spīdzināt ar dziļāku izprašņāšanu par notikušo un notiekošo šajā mežmalas mājiņā. Turpat ieraudzīju latviešu esesiešu divīzijas karotāju līķus ceļmalā… Izvarotāji un spīdzinātāji no 2. rotas paliek nesodīti. Viņi pat lielās ar saviem noziegumiem. (..)

10.II. Atbrauca ģenerālleitnants Krjukovs. Bija pārsteigts par savākto materiālu: gleznas, kristāls, porcelāns un cits krāšņums. Pats atlasīja maršalam Žukovam vienu kasti, sev vienu un vēl divas. Pārējo nodot korpusa apgādes noliktavām.

15.II. Biju pie vācietēm. Lielās ar pašnāvību, ja tā turpināsies. Jaunākais leitnants Kašaurijs aplaupījis viņas, Griņko un citi izvarojuši. Lūdz aizsardzību pret kareivjiem, kuri nāk viņas izvarot. 

16.II. (..) Poļu daļas medmāsa ārkārtīgi šimpējās – pārmeta vardarbības pret polietēm – ka mēs kā vācieši uzvedoties. Mana priekšniecība ņirgājas par mani kā vāciešu aizstāvi. Trīs bruņoti tankisti izvarojuši polieti un nošāvuši. Deg mājas.

19.II. Atkal vaimanas par izvarošanu poļu ģimenēs. Vienu izvarotāju noķēru. Sīks, mazs, riebīgs cilvēciņš. Draudēju nošaut. Situ pa purnu poļu ģimenes klātbūtnē, stāv, klusē. Pārmetu poļiem, ka nepretojas, nesauc palīgā. Viņi atmet ar roku. Ielauzīsies vēl citi un darīs to pašu.

21.II. Vaļunass piegānīja pagalmu. Laikam "dizentērija". Bet meloja biedriem, ka viņam pagalmā krāsas izlijušas. Ārsts taisīja sāls klīsteri. "Krāsu meistars" briesmīgi vaimanāja."