Vēsture Dienā: Kas ir viņpus nāves

Nav jau tā, ka Diena vienmēr būtu rakstījusi tikai par racionāli izskaidrojamām lietām. "No kapsētas mājās braukdami, bērinieki Bauskas pusē vēl šodien krustceļos iespraustām eglītēm nolauž zarus vai galotnes. Lai aizgājējam līdz augšāmcelšanās dienai būtu, kur drēbes uzkārt. Pirms tam vēl bēru mājā aizsedz spoguļus, apgāž bļodas uz mutes, izjauc statīvus, uz kā zārks gulējis. Viss tiek darīts, lai tikai aizgājējs vairs atpakaļ neatnāktu, lai lieki neklaiņātu apkārt un nenodarītu ko ļaunu palicējiem. Agrāk arī mirt nedrīkstējis aizkavēt: ja kāds tuvinieks sācis stipri raudāt, citi mājinieki viņu veduši tālāk no sirdzēja gultas, lai tas mirēju "neaizkliegtu", jo citādi būs ilgi jāmokās. Kāds pat uzkāpis istabaugšā un saucis stiprā balsī mirēja vārdu, lai domā, ka nāve viņu aicina."

Ar šo ticējumu uzskaitījumu sākās Anijas Pelūdes saruna ar otru Dienas žurnālisti Čarnu Rižovu 1992. gada 11. janvāra SestDienā.

Sarunas centrā bija jautājums, vai kādam ir lemts apzināties, ka dzīve ir tikai "epizode mūžīgajā gājumā". Redakcijā runā, ka tev neesot bail no nāves, – Pelūde vaicāja Rižovai. 

"Tas ir piecpadsmit gadu vecs notikums," sāka stāstīt Čarna. "Svētdienas dienā ar draudzeni pastaigājos pa Ļeņina ielu, un krustojumā taisni pretī vadoņa piemineklim mani notrieca pelēka automašīna. Nekad nebiju jutusies labāk! Šajā neilgajā laika sprīdī, kurā, izlidojusi no savām kurpēm, apmetu kūleni gaisā un nokritu uz asfalta, es skatīju visu savu dzīvi spilgtos un gandrīz netveramos tēlos. Patiesībā tās bija pāris sekundes, bet subjektīvi man likās, ka tas bija krietni ilgi. Es sastapos ar neiedomājamu, fantastisku zili starojošas gaismas skaistumu. Tas bija kā debesis. Nē, tā bija iegrimšana krāsā, spoži zilganā plašumā! Šī gaisma mani it kā turēja līganā, apbrīnojami patīkamā lidojumā. To grūti attēlot, izstāstīt cilvēku valodā. Es nevaru teikt, ka šie manas dzīves skati paskrēja kā kinofilmā. Tie nebija attēli vai gleznas. Es vispār nevaru pateikt, vai tie bija skati kā skati. Bet es tos redzēju. Un tas stāvoklis, tās sajūtas bija pašas jaukākās, patīkamākās, kādas jelkad pārdzīvotas."

Tu esi sieviete un esi pārdzīvojusi daudzas patīkamas izjūtas, – iebilda Pelūde.

"Tās ir konkrētas, bet šīs – vispārējas," skaidroja Rižova.

"Tā nav asa sajūta, bet – maigums. Nav ne skumju, ne prieka, ne baiļu, ne sāpju, nav ne auksti, ne karsti. Un, liekas, tas nekad nebeigsies. Kaut ko līdzīgu varētu izjust auglis mātes klēpī."

Bet tu taču atgriezies! Kas lika? – jautāja Pelūde.

"Nezinu, kas. Kad atgriezos, bija kaut kāda nožēla, ka to esmu izdarījusi. Kad mani aizveda uz Traumatoloģijas institūta uzņemšanas nodaļu, ārsti bija visai pārsteigti, ka paciente tādā drausmīgā skatā ir tik lieliskā noskaņojumā. Kad paziņoju, ka neko jaukāku savā dzīvē neesmu izjutusi un ka mirt, vismaz nelaimes gadījumā, nepavisam nav briesmīgi, viņi, mediķi, šādas runas no deviņpadsmitgadīgas cietušās mutes acīmredzot norakstīja uz šoka rēķina. Es ātri sapratu, ka līdzīgi nostāsti var ārstiem likt apšaubīt manu veselo saprātu. Protams, biju pie pilna prāta, tāpēc vairāk neko nestāstīju. Un, godīgi sakot, ne visai bieži atcerējos to neparasto svētlaimes stāvokli, kamēr neiepazinos ar analoģiskiem jau citu cilvēku aprakstītiem gadījumiem."

Tālāk sekoja citāts no amerikāņu psihiatra Raimonda Mūdija grāmatas Dzīve pēc nāves par tuneli, ko ierauga mirējs. Rižova pastāstīja, ka bērnībā viņa ļoti baidījusies no nāves, bet tagad ticot, ka nomirušie pavisam nezūd. Un piebilda: "Galu galā agri vai vēlu katrs no mums noskaidros pats, no kā vajag bīties un no kā nav vērts baidīties. Tikai diezin vai par to izdosies pastāstīt citiem…"

Rižovas stāstu SestDienai komentēja slavenais psihoterapeits Jānis Zālītis, atklādams savos un kolēģu hipnozes seansos redzēto reinkarnācijas pieredzi. "Krietni sen izdarīju eksperimentu Imantas vidusskolā. Atklājās, ka kāda meitene pagātnē bijusi pūšļotāja, tautas dziedniece, ar to pelnījusi sev iztiku. Toreiz uzņēmām dokumentālu filmu Brīnumdakteri, un man tas bija ļoti interesanti: negaidīti es saņēmu ziņas, ka pūšļošana notikusi ļoti, ļoti sen, kad latviešu meičas vēl staigāja linu lindrakos un bez biksēm. Meitenei vēlāk ieteicu mācīties medicīnu. Viņa tagad ir ļoti laba ārste. Varbūt cilvēks pārdzimstot izvēlas līdzīgu nodarbošanos?" Jānis Zālītis teicās esam visai liels skeptiķis, tomēr SestDienai izstāstīja vēl daudzus neticamus gadījumus no savas pieredzes. Vienā tādā reizē kādās lauku mājās nohipnotizētā seansa dalībniece pēkšņi atbīdījusi ķieģeli krāsnī un izņēmusi no iedobes zelta monētas – to atrašanās vietu viņai seansā pačukstējis mirušais vīrs. Ko mums no tā būs mācīties? Ja kāds jūsu mirušais radinieks ir bijis bagāts, bet skops, varbūt ir vērts viņu izsaukt – viņā saulē jau cilvēki kļūstot tikai labāki.