"Allaž esmu centusies ievērot Kaudzītes Reiņa principu: "Labāk lai manis šodien kaut kur pietrūkst nekā kaut kur paliek pāri"," atzinās 1994. gada 2. jūlija SestDienas salona varone, Viktora Hausmaņa vērtējumā "teātra zinātnes īstā aizsācēja Latvijā», kritiķe un rakstniece Lilija Dzene (1929–2010). "Savā laikā esmu izgrozījusies visādās aprindās, tagad taisni gribu izjust rakstāmgalda baudu."
Intervētājai, savai skolniecei teātra kritikā Gunai Zeltiņai Lilija Dzene atklāja dzimtās Piebalgas nozīmi savā dzīvē, piebilstot, ka atmiņas par savu Piebalgu pārcilājusi grāmatā Treju aktieru dzīves. Par Maču dzimtu. "Tā kultūras vide jau bija ļoti blīva, un likās dabiski, ka viss ir pilns ar kultūru: tajās mājās dzīvojis tas un tas, uz tā uzkalniņa sēdējis vai pa šo taku staigājis tas un tas, un tamlīdzīgi. Kārlis Skalbe, Antons Austriņš – tie bija pašu cilvēki. Bet vajag, lai būtu kāds, kas ievada tādā vidē. Manai paaudzei tā bija latviešu valodas skolotāja Adīna Ķirškalne. Ja tāda cilvēka nav, tad arī bagātā kultūrvidē izaug nejēgas."
60. gadu otrajā pusē, kad Lilija Dzene strādāja Nacionālajā (tolaik – Drāmas)
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 2. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00