Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Tumšs ārā, tumšs iekšā – piesardzīgā tirgošanās nakts bodēs

Vēsture Dienā: Naktsveikalu laiks

Tas, kam liktenis bija lēmis izjust, ko nozīmē dzīve Padomju Savienībā, zina, kāpēc padomju pilsoņus nelaida uz kapitālistiskajām valstīm, – tāpēc, lai viņi nesajuktu prātā, ieraugot turienes lielveikalu sortimentu. Padomju sauli nepiedzīvojušie savukārt domā, ka tādi lielveikali ir bijuši vienmēr.

Bija jau arī, krievu laikos katrā Latvijas mazpilsētā bija divi centrālie, visiem brīvi pieejamie objekti – baznīca un universālveikals. Tomēr mazie veikaliņi, uz kuru šiltēm nez kāpēc nebija uzrakstīti buramvārdi svešā mēlē, kā Stockmann vai Zara, bet pavisam prasti nosaukumi – Maize, Piens, Gaļa, Zivis, Augļi, Saknes u. tml. (lai gan bija arī pa svešvārdam – Galantērija, Gastronomija, Bakaleja) –, spēlēja daudz lielāku lomu ikdienas sadzīvē nekā šodien, kad tie ir drīzāk kaprīze nekā nepieciešamība. Tikai Dzērieni ir spējuši saglabāt nosaukuma vienkāršības šarmu cauri laikiem. Arī rindu vairs nav. Medicīnas pakalpojumu sfērā tādu padomjlaiku jaukumu kā rinda šodien vēl var izbaudīt papilnam, bet veikalos rinda jau ir liels retums vai vismaz nav obligāta – ja negribi stāvēt rindā pie lielveikala kases, ej un pats pīkstini visu vajadzīgo un nevajadzīgo, ko esi sametis grozā.

Uzreiz jau tā nebija. Toties 80. gadu beigās parādījās un 90. gadu sākumā plauka tādi iestādījumi kā naktsveikali, kurus šodien var uz pirkstiem saskaitīt, bet tolaik to bija pilna Rīga, alkoholu varēja brīvi pirkt cauru diennakti un turpat veikala kafetērijā arī izdzert, vārdu sakot, valdīja brīvība. 1994. gada 6. septembra Dienas pielikumā Rīgai un Jūrmalai Antra Krastiņa devās inspicēt Rīgas naktsveikalus un izdibināt, kā jūtas pārdevēji un pircēji. To viņa darīja ar autonomas Dace mašīnu, jo kājām iet neriskēja. 

"Esmu kļuvusi bailīga. Vientulīgas nakts pastaigas, riskanti nakts piedzīvojumi vairs nevilina," viņa atzinās pirms uzdevuma veikšanas. "Nez kam tagad būtu jānotiek, lai kāds pierunātu pusnaktī, kājām ejot, mērot ceļu līdz Teikai vai vienkārši paklaiņot pa Čiekurkalna tumšajām, puspamestajām šķērsielām. Pirms desmit gadiem gan – tik pasauc. Šad tad gadījās satikt kādu jautru kompāniju vai vientuļu dzērāju, kuri stopēja taksometrus cerībā, ka kāds no šoferiem pārdos kāroto polšu. Tagad ar šādu nodomu taksometrus vairs nestopē neviens. Nakts uzdzīvotājiem un ne tikai tiem dzīvot kļuvis vieglāk – daudzi kioski un veikali strādā visu diennakti."

Pa ceļam žurnāliste gandrīz pazaudēja šoferi – kamēr viņa veikalos sarunājās ar pārdevējiem, šoferi mēģināja savaldzināt garāmejošās "naktsmeitenes". Tomēr šofera morālā stāja izrādījās stiprāka, un Dienas raksts tapa. Pārdevēji neesot bijuši īpaši runīgi, bet to var saprast – |divos naktī, kad pārsvarā visi normāli cilvēki guļ, ierodas ziņkārīga sieviete un sāk tincināt".

Lielākajos naktsveikalos bija apsardze, bet mazo veikaliņu un kiosku darbiniekiem klājās grūtāk. "Tur apsardzes nav, tāpēc pārdevēji, kas vienlaikus ir arī sargi, tirgojas piesardzīgi – caur mazu lodziņu, pa kuru pircējs pat lāga nevar saskatīt plauktos izlikto preci. Tumšs iekšā un tumšs ārā, tāpēc grūti pārskaitīt pārdevēja izdotos santīmus. Tikai aizgājis mājās, cilvēks atklāj, ka ir apkrāpts. Kolēģe, kura bieži iepērkas vienā šādā veikalā – kioskā Stabu ielā –, teica – ja mani krāpj laipni, lai krāpj, pat neērti pārmest, bet, ja apkrāpj nepieklājīgs, īgns pārdevējs, kas latviešu valodā nesaprot ne vārda, tad gan man ir dusmas. Uz iebildi, ka latviešu valoda pārdevējam jāsaprot, viens otrs mēģina iestāstīt, ka preču latviskos nosaukumus aizmirsis tikai šobrīd – ot ustalosķi. Nogurstam visi, bet vai tāpēc kāds no mums aizmirsis krievu valodu?"

Iedzīvotāju pirktspēju naktsveikalu pārdevēji novērtēja kā kopumā zemu. "Agrāk dāsni iepirkās tirgotāji no dienvidu republikām, bet tagad viņu Rīgā ir maz," stāstīja veikala Interpegro (pie Centrālās dzelzceļa stacijas) pārdevēja. "Bieži veikalu apmeklē Marijas ielas "meitenes", kuras no darba brīvajos brīžos mīl iedzert. Dzēriena izvēle atkarīga no viņu nakts peļņas. Naktīs veikalā bieži uzturas bomži un no mājām izdzītie vai bāra bērni. Bērnu žēl, viņus vienmēr pabarojam. Bieži iepērkas ārzemnieki no apkārtējām viesnīcām – pērk minerālūdeni, jo krāna ūdeni viņi nedzer. Daudz apmeklētāju ir sešos no rīta – paģiru lāpītāji."

Beigās kāda pārdevēja Dienas žurnālistei ieteica interesantākās lietas meklēt nevis centra, bet Purvciema naktsveikalos, kuri tur esot uz katra stūra un dūšīgi nodzirdot tautu ar krutku. Bet deviņdesmitie beidzās, dzīve sakārtojās, un cilvēki, lai kaut kur liktu savu enerģiju, sāka cīnīties ar pseidoproblēmām. Tā nu alkoholu vairs naktī brīvi nopirkt nevar, var tikai ar riteni neredzams traukties pa ielām, jo riteņbraucēju jau nenoķersi. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Labi slēpta un sena draudzība(50)

Elitei piederīgā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča nesaderība ar viņam inkriminēto noziegumu līdzdalībnieku – kriminālās nepatikšanās jau iepriekš ierauto uzņēmēju Māri Martinsonu –, ie...

Fotoradaru nauda pazūd budžetā(11)

Daudzie miljoni eiro, ko ik gadu soda naudās samaksā autovadītāji par stacionāro fotoradaru fiksētajiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem, izrādās, netiek īpaši iezīmēti, lai jau automātiski vi...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas