Pirms ieskatāmies šajās ceturtdaļgadsimtu senajās atbildēs, jāatgādina tikai, ka mazvērtības komplekss var slēpties aiz lielummānijas, par ko vēsta kāda bieži piesaukta pagājušā gadsimta 70. gadu anekdote. Vilcienā Losandželosa–Sanfrancisko vienā kupejā brauc latvietis un lietuvietis. Abi sāk sarunu, piemin okupētās dzimtenes, un drīz vien latvietis sāk lielīties: "Mums ir Eiropas līmeņa glezniecība, vēl izcilāks balets, bet latviešu kori vispār ir labākie pasaulē…" Lietuvietis klausās un tad piebilst: "Tā tas varētu būt, bet, no vēsturiskā viedokļa raugoties, jūs, latvieši, vienmēr iedziedaties nelaikā."
Bet nu ķeramies pie noskaidrošanas, kurš pareizāks latvietis. Skaidrīte Lasmane: "Ar tēzi par mazvērtības kompleksu nāk cilvēki, kuri aizstāv jaunu ideju, pārmaiņu vajadzību – telpas kultūras nomaiņu ar laika kultūru (V. Šmita terminoloģija). No šāda viedokļa raugoties, identitāte ir nemainība, telpa, "kur dzīve saglabājas viena un tā pati". Pretstatā laika kultūra "mirgo no svārstīgām attiecībām", vilina ar "indivīdu brīvību līdz galējībai", kaut gan izraisa arī "vientulības un pazaudētības sajūtu". Identitātes noliegumu pavada agresivitāte. Turklāt naidīgumam ir pazīstams rokraksts. Tas nepastāv kā brīva un individuāla izvēle, bet kā mobings – bara uzbrukums izvēlētajam upurim ar nolūku to iebaidīt. Taču nacionālais ar postmoderni apkarojamo identitāti vai bez tās pastāv. Mainās, variējas, bet paliek."
Māra Zālīte: "Tēze nāk no filozofu grupējuma, kas jau labu laiku ar grūti izprotamu naidīgumu vēršas pret katru pieskārienu identitātes problemātikai, sevišķi, ja runa ir par nacionālo identitāti. Kā ienaidnieka tēla simbols šim grupējumam ir Imants Ziedonis. Kas tad īsti notiek? Vispirms redzam jaunās konjunktūras sadursmi ar neatkarīgas personības uzskatiem, un šī jaunā konjunktūra ir šo filozofu proponētais pasaules "oficiālais kopējais viedoklis" – šāda frāze izskanēja arī konferencē Kultūra mainīgajā Latvijā. Vai var būt absurdāka frāze? Konfliktā saskatu arī bezpersonības greizsirdību uz personību un racionālās, ierobežotās pasaules uztveres sadursmi ar intuitīvo, radošo, providenciālo pasaules izjūtu. (..) Neticu, ka kāds, it īpaši jau izglītots cilvēks, spētu apšaubīt cilvēka pašidentificēšanās vajadzību. Nacionālā identitāte ir tikai viena tās sastāvdaļa, mūsu apstākļos – būtiska. Jābūt vai nu ļaunprātīgam, vai aprobežotam, lai identitātes problemātiku attiecinātu tikai uz latviešiem…"
Ingrīda Zemzare: "Nedomāju, ka visu latviešu tautu var aizvest pie amerikāņu psihoanalītiķa, kas pateiks: "Jā, tā jūsu identitāte ir komplekss, forget it (aizmirsti to!). Kas pateiks, kurš pareizāks latvietis – vai tas, kurš grib, vai tas, kurš negrib tajā Eiropā? Mani personīgi kaitina skatīšanās atpakaļ un prievīšu tautiskums. Bet varbūt mēs esam pietiekami jauna kultūra, lai mums būtu spēks izdzīvot nacionālā romantisma zelta laiku, kas vairākumam Eiropas tautu jau aiz muguras."
Egils Levits: "Nav cilvēka bez identitātes. Jau tādēļ vien, ka cilvēks vienmēr dzīvo konkrētā vidē. (..) Katra indivīda personīgā identitāte sastāv no dažādiem identitātes līmeņiem. (..) Tā ir arī ar mūsu latvisko identitāti. Tā – katram savādākā veidā – izpaužas mūsu izcelsmes kopībā, zināmā vērtību skalas, uzskatu un tradīciju kopībā, kas radusies mūsu kolektīvajā vēsturiskajā pieredzē, latviešu valodas lietošanā, bet it sevišķi subjektīvajā piederības sajūtā. Ne visiem nosauktajiem faktoriem ir jāpastāv vienlaicīgi (piemēram, it sevišķi mūsu valsts austrumu reģionā rusifikācijas politikas rezultātā ir zināms skaits latviešu, kuri neprot latviešu valodu). (..) Runāt par latvisko identitāti kā par "mazvērtības kompleksu" ir bezjēdzīgi."
Helēna Demakova: "Šis jautājums par identitāti ir parādījies Eiropas tradīcijās likumsakarīgi kā reakcija uz pasaules unificēšanos, tā saucamo globālo sādžu, pret elektronisko tīklojumu un citām tautām netieši uzspiesto amerikānisko dzīvesveidu."