Kā Dienai pastāstīja Valmieras rajona Kriminālpolicijas priekšnieks Aldis Ozoliņš, izspiedēju grupas pārsvarā darbojas pēc līdzīga un pārbaudīta scenārija, kurā galvenais ir upura nežēlīga iebiedēšana. Lūk, Alvja Pētersona stāsts. Drīz pēc tam, kad viņš Valmieras dzelzceļa stacijas tuvumā bija atvēris veikaliņu Lūcija, pie viņa ieradies drūms puisis ar priekšlikumu katra mēneša sākumā nogādāt uz tolaik kriminālajā pasaulē zināmo kafejnīcu B trijstūris Kocēnu pagastā 10 procentus no veikalā gūtās peļņas. Lai tirgotavas īpašnieks nešaubītos, ka zem četrām acīm izteiktā prasība ir bez ierunām izpildāma, Aivis Buliņš piedraudēja, ka nemaksāšanas gadījumā tiks iznīcināts Pētersonam piederošais īpašums. 1993. gada 3. maija naktī tika aizdedzināts Lūcijas īpašnieka mikroautobuss. Tad nu Pētersons vairs nekavējās. Viņš nogādāja uz kafejnīcu un nodeva bārmenim aploksni ar veikala nosaukumu un saviem iniciāļiem, kurā bija 40 lati par maiju un 55 lati par jūniju. Kad jūlija sākumā maksāšana aizkavējās, Lūcijā atkal ieradās Buliņš. Šoreiz jau kopā ar Māri Bečeru, pieprasīdams tūlīt samaksāt "parādu" un piekodinādams, ka turpmāk nekas tāds netiks piedots. Smagu sirdi Pētersons atkal atdarīja maku un izspiedējiem jūlijā samaksāja 50, augustā – 60, septembrī – 52, oktobrī – 55 latus. Tad viņam šķita, ka reketieru uzraudzība ir atslābusi.
Taču 1994. gada 31. janvāra naktī nodārdēja sprādziens, kas nodarīja aptuveni 4000 latu postījumus Alvja Pētersona brāļa Vaira jaunbūvei, bet Alvis pats tika uzaicināts ierasties trijstūrī uz pārrunām. Izskaidrošanās bija sarīkota izspiedēju automašīnā. Salona aizmugurē sēdēja Buliņš, Bečers un Raivo Rozītis, bet Sergejs Šimkūns stāvēja ārpusē. Ūdris upurim pavēstīja, ka tagad vajadzēšot šķirties no 1000 latiem, kas uzskatāmi par soda naudu sakarā ar iepriekš pieprasītās summas savlaicīgu nenomaksāšanu. Tūkstotim klāt lai vēl pierēķinot 150 latus – iekavētos parādus par iepriekšējiem mēnešiem, ja Pētersons negribot, lai uzspridzina viņa māju. Rozītis pavēlēja, lai Ūdra nosauktā summa jau pēc dažām stundām tiktu nogādāta kafejnīcā. Savukārt Buliņš Lūcijas īpašniekam pārmeta, ka tas noslēdzis līgumu ar apsardzi. Raugi, šim laikam dzīvot esot apnicis…
Sarunu nobeidzot, Rozītis piebilda, ka Pētersonam kā diennakts veikala īpašniekam turpmāk vajadzēs maksāt 100 latu mēnesī. Tomēr iebaidītā upura žēlošanos, ka uzreiz tūkstoš latu sadabūt nav iespējams, izspiedēji ņēma vērā un atļāva naudu aizvest uz trijstūri pēc trim dienām. Alvis ar brāli šo prasību arī izpildīja.
3. marta vakarā Buliņš un Bečers devās uz Lūciju un uzaicināja veikala īpašnieku iekāpt tumšzilā žigulī. Vispirms viņš atgādināja, ka maksāšanas stunda atkal ir situsi. Buliņš stāstīja par nesen notikušo kafejnīcas B trijstūris nodedzināšanu, liekot noprast, ka draudi par mantas iznīcināšanu var piepildīties. Prasītā simtnieka vietā Pētersons Buliņam iedeva tikai 70 latu, piebilzdams, ka vairāk nespēj maksāt. Bet, kad marta beigās pilsētas centrā pie kafejnīcas Akācija, sodot viņu par visas prasītās summas nesamaksāšanu, tika saspārdīta brāļa automašīna, Alvja pacietības mērs bija pilns un viņš griezās pēc palīdzības policijā.
Izspiedēji iekrita 13. aprīļa vakarā. Ar iezīmētiem 80 latiem kabatā Buliņu un Bečeru aizturēja policisti, kas jau slēpnī pie kafejnīcas bija gaidījuši reketierus. Izrādījās, ka Buliņš un Bečers bija izspieduši naudu arī no citu veikaliņu īpašniekiem, reizēm naudas vietā pieņemot arī degvīnu un cigaretes.
Ņemot vērā grupā un pēc iepriekšējas norunas izdarītā nozieguma sabiedrisko bīstamību, Bečers tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem, Buliņš – uz septiņiem gadiem un 10 mēnešiem, Rozītis – uz pieciem gadiem, Šimkūns – uz sešiem gadiem, Ūdris – uz pieciem gadiem un sešiem mēnešiem. Buliņam, Ūdrim un Šimkūnam šie nebija pirmie kriminālnoziegumi. Visiem tika piespriesta arī mantas konfiskācija. Tā beidzās organizētais rekets Valmierā, bet vēl jau palika iebraucēju noziedzīgie grupējumi.