Pilsētā ziema tiešām biežāk ir nepatīkama stihija, nevis viens no četriem skaistajiem gadalaikiem. Kaut vai tāpēc, ka nav nemaz tik daudz iespēju vērot skaistumu koku galotnēs, jo visu laiku jāskatās zem kājām, vai tur nav ledus vai šķīdonis, uz ielu, vai garāmbraucoši auto tevi neapšļāks.
Ja arī gājējs pilsētā skatās uz augšu, tad tikai tādēļ, lai pārliecinātos, vai virs viņa nekarājas kādas milzu lāstekas.
Nu, ar krītošām lāstekām un ledusgabaliem šī ziema mūs apdraudēja stipri retāk nekā daža cita. Toties, lietojot jaunvārdu "apnullis", ar to gan tika bargi pārbaudīts i mūsu ielu segums, i apavi. Ušakova vadītā Rīgas dome, protams, ir pelnījusi daudz pārmetumu ne tikai par Rīgas satiksmi, bet arī par ielu stāvokli, tomēr jāsaka atklāti: tik intensīvā plusu un mīnusu temperatūru mijā un ar tik intensīvu satiksmi diez vai pat pats labākais Rīgas apsaimniekotājs spētu operatīvi nodrošināt bezbedru ielu segumu. Pašķirstot vecas Dienas, redzam, ka arī senāk ielu stāvoklis ziemā bija tālu no to cilvēku priekšstatiem, kas uzskata, ka ideāls stāvoklis (piemēram, riteņbraukšanas sezona Rīgā 12 mēnešu gadā) dabā ir iespējams. Pirms 25 gadiem 1994. gada 11. marta Dienas pielikumā Stils tēmu rakstā Rīga – ledus, sniegs, lāstekas, dubļi un smiltis aplūkoja Jānis Latvels.
"Īsās dienas, tumšās naktis, sals, neizbrienamas kupenas vai slapjdraņķis atkusnis – mūslaiku cilvēks to visu laikam jau nevar nedz iemīļot, nedz vēsu prātu pieņemt un, gatavais posts, nedz arī iespaidot," konceptuāli sāka Latvels. "Rīga ziemā jeb ziema Rīgā – tāda nepievilcīga bilde ar socreālisma iezīmēm vien ir. Diezgan pārsteidzoši, tautas balss šoziem neko sevišķu neiebilst. Kaut gan nodokļus maksā un par to varētu no pilsētas tēviem kaut ko arī prasīt. Varbūt tauta beidzot sapratusi, ka slidotavas uz ietvēm un milzīgās sniega kupenas uz visu citu nedienu fona nav nekas būtisks… Ko sētnieki? Vispār jau rosās. Un reizēm var novērot visai kolorītas ainiņas.
Ainiņa nr. 1 (ar vanniņu)
Kāda sētniece ņēmusi palīgā tuvus cilvēkus (radus, draugus) un rosās pa kādu no Vecrīgas ieliņām. Pa visiem kopā draudzīgi piepilda taziku (nelielu bleķa vanniņu) ar sniegu no viņu pārziņā esošās ietves un vanniņas saturu izber pie kādas vēstniecības sienas. Iepretim sienai – bārs. Kroga turētāji, pamanījuši šo rosību, nāk protestēt. Topošā sniega kaudze, kaut arī nost no lielākās ielas, viņos sajūsmu neizraisa. Norisinās asa vārdu pārmaiņa. Vārdu kaujā uzvar par savu taisnību pārliecinātā sētniece – viņas argumentu leksiku bārmeņi nevar pārspēt.
Ainiņa nr. 2 (ar vanniņām)
Darbība atkal norisinās Vecrīgā, Šķūņu ielā. Sētnieku bariņš ielas sniegu krauj katrs savā vanniņā. Tās jau ir iespaidīgāki rekvizīti, salīdzinot ar pirmās ainiņas tazikiem. Katrai vanniņai galā piesiets striķītis. Kad krava pilna, to velk uz Doma laukuma pusi, līdz Kolonnai. Kolonna tiek apbērta. Arī pie restorāna Zilais putns un Lido terases tiek uzcelti sniega aizsargvaļņi. Neviens neprotestē.
Ainiņa nr. 3 (ar ekskavatoru)
Viena no pirmajām saulainajām dienām, kas vēsta par pavasara tuvošanos. Uz ietves biezā slānī ledus strēle (apmēram 10 kvadrātmetri). Septiņi laužņiem bruņoti vīri un sievas ledu skalda sīkos gabaliņos. Vēl divi ar lāpstām ar atskaldīto ledu piepilda ekskavatora kausu. Kad tas pilns, milzu dzelzs sauja to izber pašizkrāvēja piekabē.
Ainiņa nr. 4 (pavisam parasta, ar sāli)
Sētniece šķūrē sniegu no ietves uz ielas pusi. Kad tas izdarīts, sniegu sviež uz ielas braucamās daļas. Ietvi nokaisa ar sāli. Tas labi. Lai neslīd kājas. Uz apaviem vēlāk veidojas baltas ornamentu švīkas un ķeburi. Skaisti.
Ainiņa nr. 4 (otrā daļa, šaušalīgā)
Šur tur cilvēki ievēro, ka ielas kaisa ar sāls, smilšu un vēl kādas ķīmiskas vielas maisījumu. Tad prātā nākot domas, ka sētnieki naktīs pagrabos slepkavo žurkas, nogriež galvas, nolaiž asinis, gaļu izbaro pārslinkajiem kaķiem, bet spaiņu saturu izšļāc uz ietves. Šī sarecējušo asiņu un sniega šļura ir izteiksmīgi biedējoša.
Ainiņas nāk un iet, taču kājas slīd. Sniegi, ledi – šiem dabas veidojumiem Rīgas ielās ir mūžības piegarša. Bet gan jau nāks pavasaris, tad Rīga būs putekļu un smilšu pilsēta…" Uz 1994. gada apraksta fona šī ziema Rīgā rādās ne pati trakākā.
Ziemas sen vairs nav.