Vēsture Dienā: Varbūt atombumbu?

Vai ieroču brīva pieejamība palielina vai samazina to īpašnieka risku, visas sabiedrības riskus ieskaitot? Grūti pateikt. Šodienas vecākā paaudze ir augusi padomju varas nosacīti veģetārajā posmā, pēc Staļina nāves un ar pietiekami labām atmiņām par karu. Tad cilvēks ar ieroci sabiedriskā vietā bija ārkārtīgs retums. Sekoja atmoda un divvaldība, kad OMON braukāja apkārt ar automātiem, bet Latvijas neatkarība tomēr tika atjaunota bez ieroču lietošanas. Pēc tam sākām bruņoties. Ja pašķirsta senās Dienas, izrādās, pat par atombumbu esam mazliet domājuši.

1993. gada 4. septembra Diena bija diezgan kareivīga, ieroču tēmai tajā tika veltīti vairāki raksti. Ja gribat bruņoties, apbruņojieties ar pacietību rakstīja Līga Krapāne, pētot situāciju valstī, kurā pirms četriem mēnešiem, 1993. gada 1. maijā, bija stājies spēkā likums par šaujamieročiem un speciālajiem līdzekļiem pašaizsardzībai.

"Līdzās daudziem jauniem pilsētas akcentiem – neskaitāmajiem bāriņiem, bankām, veikaliem, birojiem un vēl citiem jaunumiem –, pie kuriem jau pamazām pierasts, pēdējo pāris mēnešu laikā parādījušies arī ieroču veikali. Tik bieži skatīti un aplūkoti Rietumu skatlogos, nu tie kļuvuši par realitāti arī pie mums. Turklāt nevis pilsētas nomalēs vai graustu kvartālos, bet pašā galvaspilsētas centrā var atrast vismaz trīs šo preču tirgotavas. Gāzes pistoli varat iegādāties par Ls 45, bet šaujamo mazkalibra ieroci lētāk par Ls 120 diez vai atradīsiet. Pirmajā brīdī visai pievilcīgs rīks uzbrucēju biedēšanai šķitīs gaisa pistole, kuras iegādei nav nepieciešamas nekādas formalitātes, pēc ārējā veidola ātrumā to neatšķirs no īsta šaujamā. Tomēr pieredzējuši speciālisti diez vai to ieteiks. Uzbrucējs pirmajā mirklī var gaisa pistoli sajaukt ar īsto un aizsargājoties izšaut no savas, kura noteikti būs pielādēta ar īstām patronām. Protams, ir atšķirība gan ieroču cenās, gan rezultātā, ko varat panākt, izmantojot viena vai otra veida ieroci. Šaujamierocis atšķirībā no gāzes pistoles allaž būs paaugstinātas bīstamības avots, kura iedarbības rezultāts, tā saimniekam pat negribot, var izrādīties nāvējošs." Raksta tapšanas laikā Latvijā no 2,6 miljoniem iedzīvotāju legāli bruņoti bija tikai viens procents, lielākoties mednieki. Ieroču nēsāšanas atļauju vēlējās iegādāties lielākoties biznesa aprindu pārstāvji.

Savukārt otrā tā paša Dienas numura rakstā Varbūt atombumba? Kārlis Eihenbaums aplūkoja ieroču problēmu valsts aizsardzības aspektā.

"Nebūdams nedz lēnprātīga "miera dūja", nedz kareivīgam ateistam līdzvērtīgs "vanags" – militārists, uzdrīkstos cerēt, ka Latvijā ar varu apveltīto "runas un darba vīru" prātos nav radusies bezprāta doma par kodolieročiem," rakstu sāka Eihenbaums, uzmanīgākā lasītājā uzreiz radot aizdomas, vai tik šāda doma kādā slepenā sanāksmē patiesi nav apspriesta. Tālāk autors pievērsās kodolieroču evolūcijai un kodolatturēšanai, teikdams, ka kodolatturēšana ir racionāls aprēķins, kas diemžēl nav iespējams starp neracionāliem – jūtu vadītiem un neprognozējamiem – spēlētājiem. "Kodolatturēšana faktiski veidoja un "saturēja kopā" visu pēckara pasaules būvi. Tās pamatideja ir, ka neviena no pusēm neriskēs sākt abpusēji iznīcinošu karu."

Lielajām kodolvalstīm šie ieroči deva iespēju pulcināt ap sevi sabiedrotos, rakstīja Eihenbaums. Arī Latvija ir izvēlējusies savus sabiedrotos – tos pašus, uz kuru teritoriju bija notēmētas Latvijā izvietotās PSRS kodolraķetes padomju okupācijas laikā. 1940. gada pieredze mūs māca, ka mazam patiešām ir labāk nevis mēģināt nest tādu zobinu, kādu nevari celt, bet slēpties aiz stipra drauga muguras. Mierināsim savu vēsturisko sāpi ar to, ka arī varonīgie somi galu galā būtu zaudējuši savu neatkarību un pievienoti Staļina impērijai, ja nebūtu Vācijas faktora, un neskumsim par to, ka mums nav pašiem savas atombumbas un lidmašīnu bāzes kuģu, jo reizēm šķiet, ka arī kino kā industrija Latvijai nav paceļama.