Vēsture Dienā: Vēsturiskā iespēja

1991. gada 23. augusts bija Latvijas neatkarības trešā diena. Pēc mierīgās 17. augusta sestdienas, kad par puču neviens nenojauta, 21. augusta Diena vēl iznāca ar informāciju par streiku un Gunta Valujeva komentāru Kurš kuru? ("Spēku samērs Padomju Savienībā un Krievijā joprojām ir neskaidrs. Pagaidām var konstatēt vienu: nav izdevies veikt valsts apvērsumu zibens tempā. Pasaules pieredze rāda, ka apvērsumu ieilgšana vai "buksēšana" parasti noved pie to neveiksmes"), bet tās pašas dienas, tā paša 21. augusta vakarā jau iznāca otra Diena – bezmaksas speciālizlaidums ar milzu virsrakstu Proklamēta Latvijas neatkarība!, kā arī Latvijas Republikas Augstākās Padomes Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu, kurā cita starpā 2. punktā tika nolemts atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija Deklarācijā par Latvijas neatkarības atjaunošanu noteikto pārejas periodu valsts varas de facto atjaunošanai. Un vēl ar paziņojumu īpaši lieliem burtiem, datētu pulksten 18.15: "Demokrātiskie spēki pilnībā kontrolē stāvokli Maskavā, sazvērnieku vadītāji bēg, Jeļcins pārņēmis armijas, VDK un IeM vadību Krievijas teritorijā." Vēl ir ziņa par OMON ālēšanos pie parlamenta un par 12 bruņotu cilvēku uzbrukumu LNNK birojam un tajās pašās telpās esošajam LTF Centra rajona nodaļas koordinācijas centram pulksten 12 ("No LTF Centra rajona koordinācijas centra viņi ir aiznesuši japāņu mikrokalkulatoru, vairākas Daugavas Vanagu izdotās grāmatas un divas neskartas biļešu grāmatiņas, kas bija domātas Latvijas Sarkanā Krusta labdarības koncertam. No LNNK biroja esot aiznestas gāzmaskas. Sievietēm, kas atradās biroju telpās, tika draudēts. Vienai no divām Kanādas pilsonēm, kas atradās LTF Centra nodaļas telpās un tika nostādītas ar rokām pie sienas, sākās sirdslēkme. Viens no uzbrucējiem esot pazīts – OMON kaujinieks Sergejs Golodoks. Biroja darbinieki izteica aizdomas, ka viens no uzbrucējiem pirms ielaušanās ir ieslēdzies tualetes telpās"). Tomēr lielās cīņas iznākums jau bija izšķirts.

21. augusta speciālizlaiduma pirmās lapas saturs tika atkārtots arī 22. augusta Dienā. 23. augustā laikraksts Baltijas ceļu nepieminēja, bija svarīgākas lietas. Jolanta Mackova jau salīdzināja ugunskurus 1991. gada janvārī un augustā: "Pučam atvēlētais laiks un notikumu straujums Latvijā liedza izveidoties tādam tautas pacēlumam un solidaritātes izjūtām, kādas tās bija janvāra ugunskuriem. Tīri psiholoģiski toreiz, šķiet, bijām gatavāki kļūt par brīvas valsts brīviem pilsoņiem nekā tagad, kad šī iespēja ir kļuvusi daudz lielāka. Sava loma te bijusi tam, ka šajā laika posmā sabiedrībā vairāk kultivēta latviešu pašapziņas atdzimšana, mazāk uzmanības veltot šobrīd svarīgākam un arī grūtākam uzdevumam – veidot sevī brīva, demokrātiska cilvēka apziņu." Tie, kas šodien sūkstās par grūtiem laikiem Latvijas Radio, tajā Dienas numurā var apskatīt fotogrāfijas no pučistu izdemolētās radiomājas. Diena fiksēja arī blēžus, kuri pat tādā brīdī domāja tikai par savu labumu, laikraksta bezmaksas speciālizlaidumus pārdodot: "Gan pie Brīvības pieminekļa, gan pie veikala Rota bezmaksas izdevums pārdots par 25 kapeikām, bet laikraksta numuri, kas maksā 20 kapeikas, par 50 kapeikām. Šāda situācija, šķiet, radusies tāpēc, ka nav iespējams kontrolēt visus veidus, kā avīze nonāk līdz lasītājam. Diena neizmanto arī avīžpuiku pakalpojumus, taču avīze tiek tirgota ar viņu palīdzību." Diena arī atvainojās par drukas kļūdām: "Tās radušās steigā, jo redakcijas darbinieki centās pēc iespējas ātrāk informēt par notiekošo." Nu, 30 gadus pēc Baltijas ceļa šāda steiga ir kļuvusi par ikdienu, lai gan svarīgu pārmaiņu vairs nav vai arī tās notiek tik ātri, ka mēs tās nepamanām.