Vēsture Dienā: Visuma griba

Šīs pandēmijas avots acīmredzot ir viens vienīgs gardēdis, kas tālajā Ķīnā nogaršojis sikspārni un savas sajūtas no šā akta pietiekami neparastā kārtā nodevis visai pasaulei (lai gan nevar izslēgt, ka īstie lauri pienākas nevis sikspārnim, bet zvīņnesim jeb pangolīnam vai vēl kādam radījumam, kādus mūsdienās ēd vairs tikai Dienvidaustrumāzijā). Bet lai nu paliek koronavīrusa izcelsme. Tā kā, reiz pārvarējis sugu barjeru un ticis līdz cilvēkam, tas no mums vairs neatstāsies, bet mēs, izslimojušie un izdzīvojušie, iegūsim pietiekamu imunitāti, lai varētu lepni uzšķaudīt ikreiz, kad vīruss mūs atkal apmeklētu, nerīkojot nekādas lielas karantīnas (tieši tāpēc tāda karantīna ir nepieciešama tagad, lai veselības aizsardzības sistēma nesabruktu no pārāk strauja saslimušo pieauguma), par vīrusu mēs vēl dabūsim lasīt un dzirdēt daudz un dikti. Šobrīd pats galvenais ir gādāt, lai Sarkangalvītes neiet apciemot vecmāmiņas, jo vecmāmiņas ir riska grupā, savukārt Sarkangalvītes, ejot caur mežu, var saķert kaut ko, kas viņas neapdraud, bet vecmāmiņām ir ļaunāks par vilku… Taču ķersimies pie Dzeltenajiem pastniekiem. Kādus viņus 1995. gadā redzēja Mazvērsīte?

"Viņu pirmo septiņu gadu radošā darbība ir seši albumi (Bolderājas dzelzceļš; Man ļoti patīk jaunais vilnis; Alise; Vienmēr klusi; Depresīvā pilsēta; Naktis), kuru unikālās tehnoloģijas pamatā ir lenšu graizīšana, līmēšana un šedevru konstruēšana, kas tagad pa spēkam tikai kompjūteram. Pagrīdes periodam seko vairāki koncertviļņi, pēdējoreiz sanākot 1992. gadā uz Mikrofona jubilejas koncertiem. Paši pastnieki saka, ka viņu iedvesmas avots bija jaunais vilnis rokmūzikā. Kādreiz pastnieki ar savu brīvību sagrāva zināmas ļaužu daļas melodiskos, tekstuālos, estētiskos stereotipus, un man viņi ir kā Bermudu trijstūris, kura mīklas zinātnisks atminējums neizsmeļ parādības iekšējo būtību.    

Visus šos gadus pastnieku pamats ir kvartets: Ingus Baušķenieks, Viesturs Slava, Zigmunds Streiķis un Ilgvars Rišķis (pirmos četrus gadus grupā piedalījās arī Mārtiņš Rutkis, Roberts Gobziņš, Andris Kalniņš). (..) Viņi ir pārliecināti, ka Dzelteno pastnieku rašanos noteica Visuma griba, un tiešām, kā gan citādi mūsu ganībās būtu ieklīdis šis teiksmainais Vienradzis."

Tālāk rakstā Mazvērsīte katru no četriem pastniekiem raksturoja, gluži kā tas tiek darīts ar bītlu kvartetu. "Ingus Baušķenieks, protams, ir visslavenākais pastnieks. Pārējie trīs nebeidz apbrīnot viņa mērķtiecību un fanātismu savu muzikālo projektu īstenošanā. (..) Par savu mājas studiju Ingus ir gatavs runāt nebeidzami ilgi. Tur viņš sēž 14 stundu no vietas, skatoties ekrānā. Ingus uzskata, ka darbs pastniekos bijis visu lietu pamatu pamats, kas fundamentāli ietekmējis viņa personību. Viņš saka: jaunais vilnis un postmodernisms bijis lokomotīve Dzelteno pastnieku vilcienam. Maršruts ir galā, un braucējiem jāizkāpj. Arī publikas attieksme no 1991. gada liecina, ka šāds stils vairs nav aktuāls. Taču lietu par pilnīgi izbeigtu viņš neuzskata, pieļaujot reiz labvēlīgu zvaigžņu stāvokli pastnieku renesansei.

Viesturs Slava – nepieejamais pastnieks. Viņš ir kā seifs, kura dzīles nevienam nav pieejamas. Pēc aktīvas pastniecības beigām pamēģinājis spēlēt Jaunā Mēnesī, bet no tā nekas neiznāca. Jautāts par pastnieku šķiršanās iemesliem, viņš atbild ar bītlu piemēru – tiklīdz tu sajūti arvien lielāku iekšējo varēšanu, grupas rāmji tev kļūst par šauriem.

Zigmunds Streiķis – pastnieks tālumā, visvairāk attālinājies no mūzikas. Tā laika muzicēšanu savā ziņā uzskata par hobiju, diezgan kritiski vērtējot savu varēšanu.

Ilgvars Rišķis – pastnieks ar mūžīgo cigareti. Vienīgais no pastniekiem, kura pamatprofesija ir spēlēšana. Īsu brīdi mēģināja sist bungas Jaunā Mēnesī, tad no 1988. līdz 1990. gadam kopā ar Viesturu muzicēja 19 gados pirms sākuma. Pa krogiem un klubiem vandīdamies, viņš ne reizi vien uzkūlies pastnieku faniem, kuri histēriski pieprasot atskaņot Milžu cīņu." Nu, savā 40. jubilejā pastniekiem tas nedraud, jo, kā reiz dziedāja Māris Melgalvs, visi krogi ir ciet.