Vēža apturēšanas sacīkšu ģenerālsponsore – valsts

Viena operācija pārciesta, drīzumā paredzēta otra. "Šī vasara man ir norakstīta," saka slimnieks, un visvairāk žēl viņam esot garām skrienošo saulaino dienu, ko bija ierasts pavadīt dārza darbos savā piemājas saimniecībā Vidzemes jūrmalas pusē. Tās vietā par pagaidu mājvietu kļuvis Latvijas Onkoloģijas centrs (LOC) – Agris uzturoties vienā palātā kopā ar kādu gados vecu vīru, kurš nepārtraukti skatoties Krievijas televīzijas kanālus – tie uzgriezti uz maksimālo skaļumu, jo kaimiņam esot vāja dzirde: "Es pie māsiņām interesējos par iespēju ierādīt man citu palātu, bet viņas varēja piedāvāt tikai tādu, kur jau guļ trīs vīrieši smagā stāvoklī – tad labāk klausos krievu ziņas, nevis kā viņi vaid un sten. Pa dienu uzturos ārā, svaigā gaisā." Tur Diena viņu arī sastop – sēžam uz soliņa Onkoloģijas centra priekšā un smēķējam: "Jā, arī es biju pārsteigts, kad pirmoreiz ieraudzīju, cik daudzi šeit pīpē! Visvairāk izbrīnīja, ka dakteri staigā garām un neaizrāda – slimnīcā tomēr tādas diagnozes! Bet arī man ārsts nevis ieteica, bet – drīzāk jāsaka – lika saprast, ka, ja visu mūžu esmu smēķējis, tad šajā ārstēšanās posmā labāk nesagādāt organismam lieku šoku un neatmest. To varēs tad, kad izveseļosies." 

Atklāj tikai privātklīnikā

Agris ļoti slavē LOC personālu: "Viņi spēj radīt un uzturēt ļoti labu atmosfēru, lai gan kādam no malas noteikti šķiet, ka šeit visi staigā drūmi savā nolemtībā. Dakteriem – cepuri nost – atsaucīgi, laipni visu izskaidro! Mans ārstējošais ārsts iedvesa pārliecību, ka viss būs labi – ka vēža stadija ir nosacīts jēdziens, un katrs gadījums ir individuāls." Tomēr ne visi mediķi, ar ko Agris sastapies līdz diagnozes noteikšanai, bijuši uzdevumu augstumos: "Gada sākumā sāku justies slikti, zaudēt redzi. Aizgāju pie acu ārstes – tur ļoti novecojusi aparatūra, viņa pati kundze gados, bet ļoti gudra. Ieteica griezties starptautiskā acu veselības centrā, kur man diagnosticēja tūsku un piedāvāja pamēģināt to novērst ar eksperimentālām amerikāņu zālēm. Viena šprice maksāja 130 eiro – par visu kursu tur atstāju 1500 eiro. Situācija uzlabojās, bet, kamēr biju aizņemts ar acīm, sākās problēmas ar vēderu – sāpes, pastāvīgi aizcietējumi. Aizgāju pie ārstiem Limbažos – nosūtīja uz datortomogrāfiju, sonogrāfiju, taisīja analīzes, bet vainu tā arī neatklāja." 

Agra sūdzības tāpēc vien neesot izzudušas, un viņš devies uz kādu privātklīniku Rīgā, kur, kā tagad atminas, samaksājis ārstam prāvu honorāru un precīzu diagnozi saņēmis pāris minūtēs: "Zarnās iebāza zondi un pateica, ka ir vēzis. Turpat arī ieteica vienu ķirurgu, kurš strādā Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS) un veicot šādas operācijas. Sazinājos, piekritu mēnesi gaidīt." Tomēr operācija nenotika – Agris izšķirošajā dienā atteicies gulties zem konkrētā ķirurga skalpeļa: "Mums bija vienvirziena komunikācija – viņa monologs. Tikai norādīja operācijas laiku, bet iepriekš neveica nekādus izmeklējumus, pat nepalūdza slimības vēsturi. Lai arī cik slavens un gudrs šis ķirurgs būtu, es neuzticos tādām metodēm – operēt ar lielu pašpārliecinātību." Tādējādi Agris pazaudēja vienu mēnesi. Līdz no jauna sarunātajai operācijai LOC nācās gaidīt vēl četrus.  

Vīrietis atklāj, ka visa ārstēšanas procesa organizēšana bijusi viņa rokās: "Ja pats neuzņemtos, nemeklētu iespējas, ķirurgus – nebūtu nekā! Neviens līdz tam mani neuzraudzīja, slimības gaitu nekontrolēja." Vaicāts, vai domājis, kas varēja izprovocēt zarnu audzēju, Agris saka: "Viens dakteris Valmierā man pajautāja – kur dzīvoju un vai apkārt ir apstrādājami lauki. Teicu – jā, lielas platības, ko ilgus gadus apsaimniekoja dāņi – audzēja labību un migloja kā negudri – diena vai nakts, neņemot vērā ne vēja virzienu, ne to, ka viss nāca arī pāri pār mūsu dārzu. Apkārtnē kaimiņiem izmira visas bites. Ārsts uzskata, ka tieši pesticīdi apkārtējā vidē un mūsu dārzeņos varēja izraisīt slimību." 

Pēdējais, par ko Diena izvaicāja Agri, ir ārstēšanās izmaksas. Tas esot mazākais, par ko viņš uztraucas – jokojot saka: "Esmu bagāts nabags." Dārgākais bijis ceļš līdz diagnozes noteikšanai, bet viss, kas saistīts ar onkoloģijas ārstēšanu, ir valsts finansēts. Piemēram, par savu sarežģīto operāciju vīrietis samaksājis 30 eiro līdzmaksājumu, un vēl septiņi eiro jāmaksā par katru slimnīcā pavadīto dienu. 

Naudu pārdala piecām

Onkoloģija ir trešā visvairāk izmaksājošā diagnožu grupa veselībai atvēlētajā valsts budžetā – tā patērē 16 procentus kopējās naudas. Audzējus apsteidz vienīgi endokrīnās un vielmaiņas slimības, kā arī asinsrites sistēmas kaites, liecina Nacionālā veselības dienesta (NVD) dati. 

Vēža diagnoze katru gadu pirmo reizi tiek atklāta vidēji desmit tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, un šis fakts virza bezkaislīgo kopējā slimnieku skaita statistikas līkni arvien augstāk un augstāk. Neatpaliek arī budžets – piecu gadu laikā valsts kopējais finansējums onkoloģijas profilaksei, izmeklējumiem, ārstēšanai un medikamentiem palielinājies par 8,4 miljoniem eiro, sasniedzot 32 miljonus eiro gadā. Šīs summas lielākā izmaksu pozīcija tiek novirzīta to pakalpojumu finansēšanai, ko pacients saņem, uzturoties slimnīcā – izmeklējumi, konsultācijas, operācijas, personāls, manipulācijas, terapija utt. Piemēram, šogad tikai stacionāro pakalpojumu apmaksai vēža slimniekiem plānots novirzīt kopumā 24,5 miljonus eiro, un minētā summa tiek pārdalīta starp piecām ārstniecības iestādēm, kurās ir onkoloģijas nodaļas – RAKUS, PSKUS, Liepājas reģionālo slimnīcu (LRS), Daugavpils reģionālo slimnīcu un Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu.

Visu Kristīnas Putincevas rakstu Vēža apturēšanas sacīkšu ģenerālsponsore – valsts lasiet trešdienas, 29.jūlija laikrakstā Diena!