P. Dž, Sonderss norāda, ka arī viņu neapmierina Krievijā notiekošais, taču viņš uzskata: ja Krievija būtu īsta autoritāra antiamerikāniska valsts, situācija būtu nesalīdzināmi sliktāka, bet ASV intereses spēcīgi ciestu. „Krievijas dēmonizācija nekādi neiespaido iekšējo kārtību šajā valstī un tikai traucē sasniegt mums vajadzīgos un nepieciešamos mērķus.”
Jā, Krievija ir „korumpēta, pusautoritāra valsts”, taču disidentus vairāk neievieto psihiatriskajās slimnīcās, neizsūta uz Sibīriju un neapšauj. Kopš PSRS laikiem ir mainījusies arī ārpolitika – pietiek atcerēties Afganistānas okupāciju vai to, kā Staļins un Hitlers „sadalīja Poliju”.
Kad jūs vainojat Krieviju par saistību ar Sīrijas režīmu, atcerēties Vjetnamu un Afganistānu, kur padomju un amerikāņu „padomdevēji” aktīvi piedalījās kaujas darbībās, teikts rakstā, norādot – jāpiekrīt, ka Sīrijā Krievija mēģina glābt ļoti nepatīkamu režīmu, taču arī režīma pretinieku rindās ir „ne mazums nepatīkamu cilvēki, daļa no kuriem saņem ieročus no ASV sabiedrotajiem”.
Savienotās Valstis un Krievija nav draugi, taču nav arī ienaidnieki, norādīts rakstā, uzdodot jautājumu – kas notiks, ja ASV „dos pretsparu Krievijai”, kā to aicina daži politiķi? Kas notiks, ja Krievija atbildēs? Pašlaik Krievija nesūta uz Sīriju nedz karaspēku, nedz padomdevējus, kā arī nepiešķirt režīmam subsīdijas. Krievija neatbalsta Al Qaeda teroristus, nepalīdz ASV pretiniekiem Afganistānā, kā arī nepiedalās Ķīnas armijas „masveida modernizācijā”. Gadījumā, ja Krievija mainīs savu politiku kaut daļā šo jautājumu, tas būs milzu kaitējums ASV interesēm.
ASV ārpolitikas mērķis nav nodarboties ar citu valstu pelnītu sodīšanu, bet gan garantēt savas valsts aizsardzību, norādīts publikācijā. „Tuvredzīgi mēģinājumi pakļauties emociju uzplūdiem, radot zaudējumus ASV galvenajām drošības interesēm ... būs briesmīga, dārga kļūda,” teikts raksta noslēgumā.