No Ukrainas tiek saņemtas ziņas par aizvien jauniem agresoru pastrādātiem noziegumiem, un Lietuvā vēl aizvien ierodas bēgļi. Tikmēr daudzus ukraiņus, kas gribējuši Lietuvā patverties tikai nedēļu vai divas, uz mājām velk ne tikai ilgas pēc dzimtenes un domas par tur palikušajiem tuviniekiem, bet arī izsīkstošie ietaupījumi, bažas par iespēju zaudēt darbu un neskaidrās nākotnes izredzes.
Kā skaidro ukrainiete Tatjana, viņas tautiešiem ir savi iemesli doties atpakaļ - daži tikai nogādājuši uz Lietuvu savus bērnus vai vecākos ģimenes locekļus, bet paši atgriežas, lai cīnītos pret okupantiem, vēl citi vienkārši baidās, ka kļūs par nastu mītnes zemei un svešai pilsētai. Ne visus attur apziņa, ka mājupceļš var izrādīties bīstams, ka ceļi var būt mīnēti un tilti uzspridzināti, ka civiliedzīvotāju klātbūtne Ukrainas karavīriem var apgrūtināt pilsētu aizstāvēšanu.
Kā Lietuvas sabiedriskās raidorganizācijas ziņu portālam "Lrt.lt" sacījusi Klaipēdas ukraiņu atbalsta centra brīvprātīgā Agne Bukartaite, pašlaik par atgriešanos domā vai pat izšķiras tikai nedaudzi bēgļi, tomēr šāda tendence kļūst aizvien jūtamāka.
"Tāpat kā krievi cerēja uz zibenskaru, tā arī ukraiņi te atbrauca ar domu palikt nedēļu vai divas un jau grib mājās. Šīs ilgas var saprast - cilvēks atbrauc ar vienu mugursomu, bez draugiem, bez paziņām, apmetas nepazīstamā pilsētā, īsti nav ar ko nodarboties, visa diena paiet, lasot ziņas," viņa stāsta. Saprotot, ka palikšana Lietuvā ieilgst, daudzi no viņiem tāpat vien, bez konkrētas vajadzības, piestaigā ukraiņu atbalsta centrā, kur viņiem tiek mēģināts atrast kādu nodarbošanos, piemēram, kopā ar brīvprātīgajiem šķirot mantas, lai kaut nedaudz kliedētu satrauktās domas.
Daļai bēgļu iet uz beigām naudas līdzekļi, vēl citi, īpaši valsts iestādēs strādājošie, raizējas, ka pazaudēs darbu, jo aizbraucot vienkārši paņēmuši atvaļinājumu un tas jau beidzies. "Viņi paliek bez jebkādām garantijām, ka būs kur atgriezties - nav zināms, vai māja palikusi vesela, un arī darbu var zaudēt," skaidro Bukartaite.
Arī Palangas mērs Šarūns Vaitkus, kas savā pilsētā uzņēmis aptuveni 600 ukraiņu, piekrīt, ka daļa bēgļu domājuši pamest savu zemi tikai uz īsu brīdi.
"Šonedēļ runāju ar varonīgo Bučas mēru, kas nebija atstājis pilsētu, slēpās kaut kur pagrabā. Runājām, ka Palangā no Bučas vēl atbrauks vairāki cilvēki. Teicu, ka varbūt varam izmitināt līdz gada beigām, bet viņš atbildēja - tik ilgi nevajadzēs, maijā mēs būsim brīvi. Daudzi tam tic, viņi visi grib mājās, (..) lai kādā stāvoklī ir pilsēta, viņi gatavi soļot turp, piedalīties sakopšanā, sakārtošanā un atkal dzīvot savā dzimtenē," viņš stāsta.
Lietuvas Bruņoto spēku psiholoģe kapteine Lidija Stoniene iesaka ar šādiem cilvēkiem, kas runā par atgriešanos Ukrainā, sarunāties iejūtīgi un pārdomāti, paturot prātā, ka viņi pieredzējuši stiprus pārdzīvojumus un nonākuši svešā zemē.
"Ja redzam, ka cilvēks savas domas izklāsta racionāli, ir apsvēris visus "par" un "pret" un tiešām vēlas atgriezties un dot savu ieguldījumu cīņā pret okupantiem, laikam jau būtu neētiski un netaktiski mēģināt viņu atrunāt. Mēs paši nezinām, kā rīkotos tādā situācijā," viņa stāsta.
"Savukārt ja redzam, ka sarunu biedrs ir satraukts un spēcīgu emociju pārņemts, pastāv diezgan liela iespēja, ka viņa pieņemtais lēmums nav racionāls un var pat izrādīties bīstams viņa veselībai un dzīvībai," skaidro speciāliste.
Pēc viņas teiktā, šādu cilvēku būtu vērts izjautāt, kādēļ viņš pieņēmis tādu lēmumu, kā iztēlojas dzīvi pēc atgriešanās; ja tā ir sieviete, var pajautāt, kā tādu soli vērtētu viņas vīrs, kurš palicis karot Ukrainā.
Tikpat svarīgi būtu noskaidrot, kā šādam bēglim klājas Lietuvā, jo iespējams, ka svešā valstī viņš saskāries ar ekonomiskām vai cita veida grūtībām un tieši tādēļ grib doties atpakaļ, neraugoties uz briesmām. Tādam cilvēkam būtu jāpiedāvā palīdzība, jo, nonākot krīzes situācijā, viņam pašam var pietrūkt uzņēmības risināt šīs problēmas.
Saskaņā ar piektdien publiskotajiem Statistikas departamenta datiem Lietuvā reģistrēti jau gandrīz 42 000 Ukrainas kara bēgļu.
Pēc Ukrainas Iekšlietu ministrijas ziņām, dzimtenē jau atgriezušies kopumā gandrīz pusmiljons bēgļu, taču varasiestādes brīdina, ka nesen atbrīvotajās pilsētās vēl nav neitralizēts liels daudzums spridzekļu, bet Kijivā un tās priekšpilsētās nevar izslēgt raķešu apšaužu iespēju.