1. Arābu pavasaris pārvēršas par arābu ziemu
Aizvadītā gada pirmajā pusē vēl šķita, ka tā dēvētais arābu pavasaris ir nolēmis nebeigties vēl ilgi – februāra beigās pēc 33 gadus ilgas valdīšanas no Jemenas prezidenta amata atkāpās Ali Abdulla Salehs, padarot Jemenu par vienīgo arābu valsti, kur gadu ilgušie nemieri noveda pie sarunās panākta risinājuma. Panākums gan izrādījās lielā mērā iluzors, jo valstī turpinās bruņoti konflikti starp A. Saleha piekritējiem un gāzējiem, islāmistiem, ciltīm un grupējumiem, kurus parasti dēvē par bandītiskiem formējumiem.
Foto:AFP/LETA
Līdzīga situācija izveidojusies arī Lībijā, kuru pēc Muamara Kadafi krišanas un nogalināšanas kontrolē savstarpēji konkurējuši cilšu un tā dēvētie nemiernieku grupējumi, kuri ik pa brīdim kārto savstarpējos rēķinus, kamēr sevi par centrālo dēvējošās valdības rīcībā nav nekādu iespēju šo haosu pārtraukt. Lībija šogad arī iegāja vēsturē ar to, ka 11.septembrī, visticamāk, islāmistu uzbrukumā ASV diplomātiskajai misijai Bengazī tika nogalināti četri ASV pilsoņi, tostarp Savienoto Valstu vēstnieks Lībijā Kriss Stīvenss.
Savukārt Ēģiptē tika piespriests mūža ieslodzījums bijušajam valsts līderim Hosni Mubarakam, kā arī notika parlamenta vēlēšanas, taču tas nepaglāba valsti no konfrontācijas starp islāmistiem, un laicīgi noskaņoto armiju, kā arī to iedzīvotāju daļu, kuri nepanes nedz vienus, nedz otrus. Pateicoties armijas esamībai, Ēģiptei pagaidām izdodas izvairīties no pilnīga haosa, taču ir skaidrs, ka nenoteiktība neturpināsies ilgi, bet rezultāts ir neprognozējams.
Visbeidzot Sīrijā sacelšanās pret Bašara al Asada režīmu, kas jau sākotnēji bija daudz vairāk konfesionāla, nekā demokrātiska, pārauga atklātā pilsoņu karā starp reliģiskajām konfesijām, kur likme jau ir vienas vai otras puses izdzīvošana, jo abpusējas zvērības un noziegumi valstī kļuvušas par ikdienišķu parādību. Kā vienmēr šādos gadījumos, arī Sīriju ir pārpludinājuši islāmisti, kas kopējo haosu padara vēl lielāku.
Šie un vēl citi gadījumi ļauj uzskatīt, ka arābu pavasaris ir pārvērties par arābu ziemu, kamdēļ rietumiem nāksies samierināties ar faktu, ka Magribas un Tuvo Austrumu valstīs pārsvarā pie varas atradīsies vai nu vairāk vai mazāk radikāli islāmisti, vai arī vājas centrālās valdības, kas valsti pārvaldīs tikai uz papīra.
2. Eirozonas nākotne nekļūst skaidrāka
Jau trešo gadu turpinās Eiropas Savienības dalībvalstu līderu centieni beidzot ieviest kārtību ES finansēs un atrisināt parādu krīzi, lai šādi beidzot izbeigtu runas par vienotās valūtas eiro un pašas eirozonas drīzu galu, taču līdz šim reālie darbi nav bijuši īpaši pārliecinoši, lai gan tādām valstīm kā Itālija un Spānija izdevās vairāk vai mazāk savest kārtībā savas finanses, gan pateicoties nežēlīgiem taupības pasākumiem un Spānijas gadījumā arī ES finanšu palīdzībai.
Foto:AFP/LETA
Nežēlīgi taupīts tiek arī Grieķijā, kuras iedzīvotāji acīmredzami jau ir novesti tuvu izmisumam, kamdēļ valsts nonākusi uz sociālā sprādziena sliekšņa. Gadījumā, ja Grieķijas likumdošanā, ka paredzot šādas situācijas, nebūtu iekļauts punkts, ka vēlēšanās uzvarējusī partija saņem papildus 50 deputātu mandātus, grieķi, visticamāk, nedz taupītu, nedz atrastos eirozonā, jo vēlētāju vairākums nobalsoja pret taupību. Lai arī ievērojama daļa Grieķijas parādu tiek vienkārši norakstīti, taupības pasākumiem jebkurā gadījumā būs jāturpinās, bet tas situāciju padara vēl neskaidrāku un sprādzienbīstamāku, tieši tāpat kā eirozonas nākotni.
3. Lielvalstis izvēlas jaunus un iepriekšējos līderus
2012. gadā notika četru lielvalstu līderu vēlēšanas, lai gan par vēlēšanām šī vārda tiešajā nozīmē uzskatāma tikai ASV un Francijas prezidentu izraudzīšana, kamēr Krievijā demokrātija krietni piekliboja, bet Ķīnā nākošais valsts vadītājs tika izraudzīts no Komunistiskās partijas elites vidus. Visos četros gadījumos iznākumi bija prognozējami, tomēr notikumiem, vienalga, tika sekots līdzi ar milzu interesi.
Foto:AFP/LETA
Kā pirmais vēl martā no Krievijas premjerministra amata prezidenta postenī jau pirmajā vēlēšanu kārtā, iegūstot 63,6% vēlētāju balsu, atgriezās Vladimirs Putins, atklāti atbildot uz jautājumu, kurš Krievijā ir galvenais. Vēlēšanas, protams, nebija gluži godīgas, taču jādomā, ka uzvaru V. Putins būtu izcīnījis jebkurā gadījumā, jo viņa popularitāte masās joprojām ir augsta, neraugoties uz vairākus mēnešus ilgušajiem protestiem pret režīmu.
V. Putins tādējādi ieguva iespēju vadīt valsti jau trešo termiņu – pirmoreiz viņš Krievijas prezidenta amatā tika ievēlēts 2000. gadā, bet 2004. gadā V. Putinu pārvēlēja. Pēc pilnvaru nolikšanas 2008. gadā Krievijas faktiskais līderis kļuva par valsts premjerministru un šajā amatā nostrādāja līdz 2012. gada maijam. Savukārt V. Putinam pienākošos prezidenta vietu uz laiku ieņēmušais Dmitrijs Medvedevs likumsakarīgi atkal kļuva par valsts premjerministru.
V. Putina atgriešanās prezidenta krēslā pielika punktu trauslajām cerībām, ka šajā valstī varētu tikt ieviesta demokrātija pēc rietumu parauga, kamdēļ Krievijai, visticamāk, arī turpmāk nāksies sadzīvot ar nesamērīgu korupciju un birokrātiju pusautoritāra līdera paspārnē. Savukārt kas attiecas uz starptautisko politiku, tad V. Putins ir nacionālistiski noskaņots stingrās līnijas un Krievijas varenības atdzimšanas piekritējs, kas liek mazākajiem kaimiņiem bažīgi raudzīties uz Maskavu.
Foto:AFP/LETA
Tikmēr Francijas nākošā prezidenta noskaidrošanai tradicionāli bija nepieciešama vēlēšanu otrā kārta, kurā maija sākumā tikās esošais prezidents Nikolā Sarkozī un sociālistu līderis Fransuā Olands. Divkauja starp taupības pasākumu atbalstītāju N. Sarkozī un taupības pasākumu noliedzēju F. Olandu beidzās ar pēdēja uzvaru – 51,6 pret 48,4 procentiem vēlētāju balsu. F. Olanda kļūšana par Francijas prezidentu uzmundrināja visas Eiropas kreisās partijas, kuras tieši tāpat kā F. Olands iebilst pret taupību, kā arī sašūpoja Francijas un Vācijas eiropeisko draudzību. Uz šī fona gandrīz nepamanīts palika cits fakts – Nacionālās frontes jaunās līderes Marinas Lepēnas pirmajā vēlēšanu kārtā iegūti 18,1% balsu un vēl citi faktori, kuru dēļ Nacionālā fronte atrodas vairs tikai soli no tā, lai kļūtu Francijas otru ietekmīgo politisko spēku, nomainot šajā statusā iepriekš N. Sarkozī vadīto konservatīvo Francijas Tautas kustības savienību (UMP).
Foto:AFP/LETA
ASV prezidenta amatu, neraugoties uz virkni neizpildītu solījumu, novembra sākumā saglabāja līdzšinējais Baltā nama saimnieks Baraks Obama, tandēmā ar viceprezidentu Džo Baidenu. Viņus atbalstīja 65,62 miljoni jeb 51% vēlētāju, kas B. Obamam deva uzvaru 26 pavalstīs un Kolumbijas apgabalā, nodrošinot kopumā 332 elektoru balsis. Republikānis Mits Romnijs tandēmā ar Polu Raianu saņēma 60,87 miljonu vēlētāju atbalstu (47,3%) un uzvaru 24 pavalstīs, taču tikai 206 elektoru balsis. Šis iznākums nozīmē, ka turpmākos četrus gadus paliks nemainīga kā ASV iekšpolitika, tā ārpolitika. Tiesa – nekādu grandiozo izmaiņu nebūtu arī gadījumā, ja par ASV prezidentu neticamā kārtā tiktu ievēlēts M. Romnijs.
Foto:AFP/LETA
Drīz pēc ASV prezidenta vēlēšanām, novembra vidū, Ķīnas Komunistiskās partijas kongresā par valdošās Komunistiskās partijas jauno ģenerālsekretāru un armijas vadītāju tika iecelts valsts viceprezidents Sji Dzjiņpins, kuru 2013. gada martā plānots oficiāli pasludināt par Ķīnas Tautas Republikas priekšsēdētāju jeb prezidentu, kurš atradīsies pie varas vismaz desmit gadus. Tieši Sji Dzjiņpins būs tas cilvēks, kuram nāksies nepieļaut, ka Ķīnas ekonomika atkārto Japānas likteni, pēc uzplaukuma ieslīgstot stagnācijā, kā arī cilvēks, kurš atbildēs par valsts aizvien pieaugošo militāro varenību un ambīcijām.
4. Viesuļvētra Sendija
29.oktobrī ASV ziemeļaustrumus sasniedza viesuļvētra Sendija, faktiski paralizējot visu Austrumkrastu, appludinot Manhetenu un lielāko daļu Ņūdžersijas piekrastes un atstājot bez elektroapgādes miljoniem cilvēku vairākos štatos, kā arī ASV izdzēšot vismaz 110 cilvēku dzīvības.
Foto:AFP/LETA
Tikai Ņujorkā vētras postījumos dzīvību zaudēja 43 cilvēki. Sendija appludināja pilsētas metro sistēmu, nodarīja postījumus tūkstošiem mājokļu, uz vairākām dienām atstāja miljoniem mājsaimniecību bez elektroenerģijas piegādes un izraisīja milzīgu degvielas deficītu. Viesuļvētrā tika nodarīti postījumi arī Brīvības statujai, kas tikko bija atvērta pēc gadu ilgiem remontdarbiem. Kopējie Sendijas nodarītie zaudējumi tiek lēsti vismaz 50 miljardu ASV dolāru apmērā un ir otri lielākie pēc viesuļvētras Katrīna.
5. Pārbaudījumi Izraēlai un Netanjahu
2012. gads bija pārbagāts ar pārbaudījumiem Izraēlai un tās premjerministram Benjaminam Netahjahu, pie kam augstā līmenī tika uzturēta kā ārpolitiskā, tā iekšpolitiskā spriedze. Ārpolitikā turpinājās zibeņošana attiecībās ar Irānu, visai pasaulei gaidot, vai un kad Izraēla uzdrošināties veikt uzlidojumus Teherānas kodolobjektiem, un kāds būs Irānas atbildes solis. Tāpat neskaidras visa gada garumā bija Izraēlas attiecības ar Ēģipti, kur pie varas nāca Brāļi musulmaņi, un Sīriju, kurā palēnām iestājās varas vakuums.
Foto:AFP/LETA
Tomēr pat neraugoties uz militāru konfliktu ar tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm draudiem, galvenās bija Izraēlas attiecības ar palestīniešiem, pie kam divās frontēs. Rīvēšanās ar Hamas noveda līdz Gazas joslas bombardēšanai šī gada novembrī, tomēr Izraēla tā arī neizšķīrās par tiešu karaspēka ievešanu Gazā, kamdēļ palestīnieši vismaz pagaidām uzskata sevi par uzvarētājiem šajā konkrētajā konfliktā. Tikmēr Rietumkrasta palestīnieši ar oficiālo visas autonomijas prezidentu Mahmudu Abasu priekšgalā pieprasīja un arī saņēma Palestīnai pieaicinātās valsts statusu ANO, atbildot uz ko Izraēla izsludināja tūkstošiem jaunu ebreju kolonistu mājokļu būvniecību okupētajās palestīniešu teritorijās, kā arī virkni ekonomiska rakstura sankciju.
Tagad Izraēlu gaida valsts parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kā arī virkne aizvien lielāku Gordiju mezglu iepriekš minēto un citu neatrisinātu problēmu izskatā. Taisnīguma labad gan jāpiebilst, ka šāda situācija ebreju valstij nav nekas neparasts.
6. Rietumi gatavojas aiziet no Afganistānas
Kļuva skaidrs, ka Afganistānā gluži vai izmisīgi tiek meklēts izlīgums ar talibiem, lai ASV un sabiedroto spēku izvešana no šīs valsts neizskatītos pēc bēgšanas, un lai pēc rietumvalstu karavīru izvešanas nekavējoties nesāktos pilsoņu karš. NATO spēki plāno pamest Afganistānu līdz 2014. gada beigām, nododot kontroli pār drošību valstī afgāņu spēku rokās.
Foto:AFP/LETA
Aizvadītājā gadā rietumu atbalstītā Afganistānas vadība talibiem piedāvāja ar Pakistānas un ASV starpniecību uzsākt tiešas oficiālas sarunas Saūda Arābijā, kā arī centās iekārdināt pēdējos ar miera plānu, kura rezultātā talibi varētu tikt pārstāvēti gan valsts parlamentā, gan varas struktūrās. Talibi visus piedāvājumus ir noraidījuši un turpina bruņotu pretestību, pacietīgi gaidot ārvalstu karaspēka aiziešanu. Lai atrastu risinājumu palicis vairs tikai gads, jo pretējā gadījumā rietumiem vai nu nāksies atzīt, ka Afganistānā nekādu demokrātiju nav izdevies ieviest, un atstāt savu karaspēku šajā valstī, vai arī Afganistānu, visticamāk, pārņems jauns pilsoņu karš.
7. Ķīnas un Japānas konflikts par Djaoju/Senkaku salām
Septembra vidū plašu starptautisku rezonansi ieguva Ķīnas un Japānas strīds (ar Taivānas aktīvu līdzdalību) par astoņu salu (precīzāk - piecu neapdzīvotu salu un trīs klinšu ar kopējo platību 7 km2) arhipelāga Austrumķīnas jūrā, kuru ķīnieši dēvē par Djaoju, bet japāņi par Senkaku salām, teritoriālo piederību. Abpusēji asi paziņojumi, zvejas kuģu un krassta apsardzes kuģu parādes, kā arī demonstrācijas pat pārauga nekontrolējamos protestos Ķīnā, kuru gaita tika demolēti Japānas uzņēmumi. Konflikts arī izraisīja plašas spekulācijas presē par iespējamo abu valstu ekonomisko karu, kas varētu pāraugt militārā konfliktā. Ar piebildi – pēdējais novestu pie ASV kā Japānas sabiedrotās iejaukšanās, un konflikta sekas kļūtu neprognozējamas.
Foto:EPA/LETA
Oficiāli salas pieder Japānai, taču, atbilstoši Pekinas versijai, šīs salas ķīnieši atklājuši vēl XIV gadsimtā, bet Japāna tās ieguvusi 1885. gadā noslēgtā netaisnīgā Šimonoseki līguma rezultātā. Pēc Otrā pasaules kara Japāna zaudēja visas teritorijas, ko tā bija ieguvusi kopš XIX gadsimta beigām, un Senkaku salas tad nokļuva ASV jurisdikcijā. 1972.gadā ASV atdeva salas Japānai, bet Ķīna šo lēmumu atteicās atzīt. Interese par salām pieauga pēc tam, kad šelfā tika uzietas lielas dabasgāzes rezerves.
Lai arī diplomātiskajā līmenī konflikts netiks atrisināts vēl ilgi, ar gandŗīz pilnu pārliecību var apgalvot, ka tas neaizies tālāk par karogu vicināšanu un dažiem grautiņiem (kur zaudējumi pēc tam tiek paklusām atlīdzināti). Abu reģiona lielvalstu ekonomikas ir pārāk cieši saistītas, lai tās varētu atļauties atklātu ekonomisko karu, par militāro nemaz nerunājot. Bez tam šobrīd dienas kārtībā ir tāds grandiozs pasākums, kā Ķīnas, Japānas un Dienvidkorejas – triju Āzijas lielāko ekonomiku, ja neskaita Indiju – brīvās tirdzniecības zonas izveide, ar kuru cieši saistīta būs arī Taivāna. Šī alianse, kura, domājams, noformēsies šogad, paver milzu perspektīvas iesaistītajām valstīm un pēc virknes ekonomisko rādītāju ievērojami pārspēs gan ASV, gan Eiropas Savienību, savukārt apvienības ģeopolitiskais potenciāls vispār sniedzas ārpus esošajiem priekšstatiem. Bez tās ir likmes, kuras daudzkārt pārspēj dažas klintis jūrā un gāzes laukus.
8. Misija uz Sarkano planētu
Augusta sākumā uz sarkanās planētas Marsa sekmīgi nosēdās izpētes pašgājējs robots The Curiosity (Zinātkāre), kas tika palaists kosmosā pagājušā gada novembrī. The Curiosity, kas oficiāli tiek dēvēts par Marsa Zinātnisko laboratoriju (MZL), ir aprīkots ar videokamerām un sarežģītu mehānisko instrumentāriju Sarkanās planētas iežu paraugu analīzei, un tas izmaksājis 2,5 miljardus dolāru, kas ir vislielākā summa, kāda līdz šim atvēlēta līdzīgu iekārtu būvei.
Foto:EPA/LETA
ASV NASA The Curiosity misiju uzskata par viduspunktu pašreizējā Marsa izpētes fāzē, kuru 1976.gadā ievadīja kosmosa kuģa Viking nosēšanās uz Sarkanās planētas virsmas un kurai vajadzētu noslēgties ar pilotējamu lidojumu, kas varētu notikt šī gadsimta trīsdesmitajos gados.
Konkrētās misijas mērķis nav meklēt uz Marsa dzīvību, bet drīzāk gan pierādījumus, ka tā kādreiz varētu būt tur pastāvējusi. Informācija par Saules sistēmas ceturtās planētas apdzīvojamību, kuru MZL nosūtīs atpakaļ uz Zemi, varētu būt ļoti svarīga NASA turpmākās izpētes programmas izstrādei.
9. Costa Concordia avārija Vidusjūrā
Gandrīz pirms gada, 13.janvāra vakarā pie Džiljo salas Toskānā zemūdens klintij uzskrēja un apgāzās Vidusjūras kruīza kuģis Costa Concordia. Avārijā dzīvību zaudēja 32 no vairāk nekā 4200 cilvēkiem, kas atradās uz klāja. Traģēdijā vaino kapteini Frančesko Sketīni, kuram izmeklēšanas laikā piemērots mājas arests. Tāpat Izmeklēšana šajā lietā sākta pret vēl pieciem kuģa apkalpes locekļiem un trim kruīza kompānijas vadošiem darbiniekiem.
Foto:AFP/LETA
Domājams gan, ka par galveno vaininieku tiks atzīts kapteinis, kurš esot apzināti novirzījies no kursa un pietuvojies krastam, lai šādi nodotu sveicienu saliniekiem. Kapteinim pārmet arī to, ka viņš par stundu novilcinājis evakuāciju, cenšoties slēpt, ka uzskrējis klintij, tādā veidā milzīgā lainera sānos iecērtot 70 metru lielu caurumu. Pats F. Sketīni gan ir pārliecināts, ka, pateicoties viņa rīcībai, tika glābtas cilvēku dzīvības, un pieprasa atjaunot viņu darbā un izmaksāt nesaņemto atalgojumu. Fakts, ka kuģa izcelšana no jūras izmaksās 300 miljonus ASV dolāru, kļūstot par dārgāko kuģniecības vēsturē, nu jau bijušo kapteini acīmredzami nesatrauc.
10. Pussy Riot pretrunīgais protests
21. februārī piecas Krievijas pankgrupas Pussy Riot dalībnieces Maskavas Kristus Pestītāja katedrālē sarīkoja panku lūgšanu ar nosaukumu Dievdzemdētāja, padzen Putinu!. Akcijas dalībnieces uzskrēja uz paaugstinājuma līdzās baznīcas ikonostasam, kur pārkrustījās, metās ceļos un lēkāja, līdz viņas no turienes aizdzina baznīcas darbinieki. No Maskavas katedrālē, kā arī citā akcijā, kas tika sarīkota Jelohovas Dieva parādīšanās baznīcā, uzfilmētā videomateriāla un studijā ierakstītā skaņas celiņa tika radīts dziesmas videoklips.
Foto:EPA/LETA
Pussy Riot sāga noveda līdz tam, ka Maskavas tiesa augustā piesprieda trim pankgrupas dalībniecēm – Nadeždai Tolokoņņikovai, Marijai Aļohinai un Jekaterinai Samucevičai - divu gadu cietumsodu, atzīstot apsūdzēto vainu huligānismā, kas motivēts ar reliģisko naidu. Izskatot apelācijas prasību 10.oktobrī, Maskavas tiesa J. Samucevičai iepriekš piespriesto reālo cietumsodu aizstāja ar nosacītu sodu un lika viņu atbrīvot tiesas zālē. Abām pārējām akcijas dalībniecēm tām iepriekš piespriestais sods tika atstāts spēkā. Tikmēr N. Tolokoņņikova un M. Aļohina tika nogādātas Mordvijas un Permas cietumā, kur izcietīs piespriesto sodu. Vēl divas Pussy Riot dalībnieces, kuru vārdi publiski netiek atklāti, esot aizbēgušas no Krievijas.
Pussy Riot lieta izraisīja lielu rezonansi pasaulē – ar aicinājumiem atbrīvot pankgrupas dalībnieces nāca klajā ne tikai virkne pasaulslavenu mūziķu un mākslinieku, bet arī dažādu citu jomu pārstāvji no daudzām valstīm, ieskaitot politiskos līderus. Tajā pašā laikā notikušais saņēma ļoti neviennozīmīgu vērtējumu Krievijā, galvenokārt protesta akcijai izvēlētās vietas dēļ. Atsevišķi Krievijas opozīcijas līderi pat uzskata, ka tieši Pussy Riot dēļ protestu kustībā iestājies apsīkums, jo pankgrupa vārdā tiešā nozīmē aizbiedējusi lielu skaitu potenciālo opozicionāru.