Kosmosa draza Zemes orbītā nākotnē var apdraudēt Visuma izpēti

Pat nolobījusies krāsas daļiņa, ceļojot ar ātrumu 17500 kilometri stundā vai aptuveni 4861 metri sekundē, var atstāt bukti kosmosa kuģa korpusā vai izsist no orbītas satelītu, bet lielāki objekti satelītus un kosmosa kuģus var caursist vieglāk nekā lode. Pārsvarā šie objekti ir diametrā no viena līdz 10 centimetriem, bet kosmosa kuģus un satelītus apdraud arī tādi lielizmēra objekti kā savu laiku nokalpojuši citi satelīti un to daļas, vadi, izlietoti kosmosa kuģu vai satelītu barošanas elementi, pat astronauta cimds. Kā piemēru var minēt 2009.gada gadījumu, kad Krievijas satelīts Kosmos-2251, kura ekspluatāciju pārtrauca jau 1995.gadā, aptuveni 800 kilometru augstumā ar vairāk nekā 40 tūkstošu kilometru stundā lielu ātrumu sadūrās ar ASV komunikācijas satelītu Iridium-33, kurš tajā laikā vēl bija lietošanā. Katra šāda sadursme papildina kopējo miskasti Zemes orbītā ar simtiem jaunu atlūzu, liekot zinātniekiem sākt aktīvi domāt par problēmas risināšanu. Pretējā gadījumā jau tuvākajās dekādēs zondes palaišana izplatījumā caur šīm atlūzu joslām kļūs par pamatīgu apgrūtinājumu astronomiem.Ar idejām, kā sakopot Zemes orbītu, nākušas klajā gan nacionālās kosmosa izpētes aģentūras, gan privāti uzņēmumi. Piemēram, Japānas zinātnieki pirms mēneša prezentēja ieceri aprīkot Starptautisko kosmosa staciju ar īpašām lāzeriekārtām. Šie lāzeri spētu orbītā riņķojošās atlūzas ievirzīt kritienā pretī Zemei, kur tās sadegtu Zemes atmosfērā. Savukārt Eiropas Kosmosa aģentūra eksperimentē ar speciāliem tīkliem, kas spētu noturēt ar milzu ātrumu riņķojošās atlūzas. Tikmēr jau vairākas valstis piekritušas pildīt nosacījumu, ka satelītus 25 gadus pēc to dzīves cikla beigām jāaizvāc no orbītas. Tiesa gan, starptautiskas institūcijas, kas uzraudzītu šo nosacījumu izpildi, pagaidām nav, vēsta The Economist.