V. Kručkovs "pirms 20 gadiem izstrādāja plānu apvērsumam, kas mainīja vēstures gaitu. Viņš novērsa PSRS sabrukumu, gāza ienīsto Mihailu Gorbačovu un apturēja plurālisma vēža izplatīšanos. Tagad visā valstī redzamas viņa ģīmetnes ar parakstu Padomju Savienības glābējs," raksta T. Brentons.
Pārbūve, zāles, kuras piedāvāja M. Gorbačovs – izrādījās ļaunākas, nekā slimība. Plānveida ekonomika sāka buksēt, dzīves līmenis kritās, krasi pieauga noziedzības līmenis, no veikaliem pazuda pirmās nepieciešamības preces. V. Kručkovs, tobrīd VDK vadītājs, apzinājās, ka politiskās reformas beigsies ar katastrofu. "Augustā PSRS parlamentā gaidāmajai balsošanai sekotu lielu PSRS daļu neatkarību pasludināšana," teikts rakstā.
Balsošana bija paredzēta 20. augustā, bet jau 17. augustā V. Kručkovs sapulcināja sazvērniekus VDK atpūtas namā Piemaskavā. "Sākotnējais plāns, kas paredzēja arestēt Gorbačovu, kurš atpūtās Krimā, izgāzās. Sazvērnieki gan apcietināja Gorbačovu, bet viņš atsacījās atkāpties no amata. Atlika tikai dažas stundas bruņota apvērsuma sagatavošanai," teikts rakstā. V. Kručkovs pat pēc 20 gadiem sabozās, apzinoties, cik viegli varēja izjukt viss plāns. Kas notiktu, ja Borisam Jeļcinam izdotos no aresta un ap viņu saliedētos tautas pretošanās kustība?
"Kručkovs apsveica sevi ar pašu būtiskāko lēmumu, kas tika pieņemts pasākuma agrīnā stadijā. Līdzko kļuva skaidrs, ka Gorbačovs ar labu neaizies, viņš piesaistīja plānam Vladimiru Vladimiroviču – ļoti spējīgu VDK virsnieku no Pēterburgas. Viņš bija skaidri parādījis savu uzticību lietai, pazinojot, ka PSRS sabrukums būtu gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Vladimirs ieviesa Kručkova plānā četras būtiskas izmaiņas. Pirmkārt, viņš uzstāja, ka Jeļcins jāarestē vēl 19. augustā, pirms tanku ievešanas Maskavā. Otrkārt, Vladimirs pieprasīja, lai tiktu apturēta ne tikai vietējās, bet arī ārvalstu preses darbība. Korespondentus nācās izsūtīt, telefona sakarus pārtraukt, visas radiopārraides apslāpēt. Treškārt, tanku kolonnām, sasniedzot tām paredzētos mērķus, bija nevis jākavējas, bet nekavējoties jāieņem objekti, izmantojot apkārt valdošo sajukumu. Un, ceturtkārt, Vladimirs deva mājienu Kručkovam, ka Janajevam nedrīkst ļaut lietot stipros dzērienus," teikts rakstā.
Viss noritēja pēc plāna un "nospiedošs Krievijas iedzīvotāju vairākums (...) stoiciski un neprotestējot turpināja savu ierasto dzīvi," turpina autors.
Pēc VĀSK nākšanas pie varas atklājās, ka PSRS faktiski brūk kopā, ietekmīgs mazākums vēlas demokrātiju, bet ekonomiska krīze padziļinās. "Šajā brīdī Kručkovs sajutās savā elementā. Visa viņa pieredze VDK liecināja, ka par pirmo no soļiem Krievijas problēmu risināšanā jākļūst kārtības atjaunošanai," teikts rakstā. Ķīnas piemēra iedvesmots, viņš nežēlīgi apspieda Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības kustības. Opozīcijas avīzes un partijas tika slēgtas, tūkstošiem liberāļu nokļuva cietumos vai trimdā.
"Bet Kručkovs apzinājās, ka retorika ir jāmaina. Par viņa jauno lozungu kļuva vārds "Spēks", kas nozīmēja stabilitāti valstī un PSRS "dzelzs rokas" atdzimšanu aiz valsts robežām," raksta T. Brentons.
V. Kručkovs tāpat apzinājās, ka tirgus ekonomikas pārākums tik tikko nenoveda pie PSRS sakāves aukstajā karā. Savukārt rietumu ekonomistu padomi, acīmredzami, nāca no CIP, lai izpostītu PSRS. V. Kručkovs par paraugu ņēma Ķīnu, Dienvidkoreju un Japānu. "Tirgū netika ielaistas importa preces, savukārt valstī tika būvēts valsts kapitālisms. Tas bija gauss, neefektīvs un korumpēts. Tomēr nebija nedz hiperinflācijas, nedz masu bezdarba, nedz vecenīšu, kuras pie Kijevas stacijas izpārdod pēdējos priekšmetus no savas nožēlojamās iedzīves," turpina T. Brentons. 90. gadu beigās PSRS arī palīdzēja ienākumu no naftas un gāzes eksporta pieaugums.
"Kručkovs pareizi nojauta Rietumu reakciju uz puču: vispirms sašutums, bet pēc tam samierināšanās ar faktu," teikts rakstā. Pat M. Gorbačovs (kurš izveidoja bagātu fondu Hārvardā) un B. Jeļcins, kurš apmetās Dublinā, nespēja pārliecināt rietumus riskēt un atbalstīt cilvēktiesības PSRS. Kručkovs tāpat pacentās, lai Centrāleiropas valstis nenonāktu rietumu nometnē: "viņu centieni iestāties NATO vai ES tiktu uztverti kā agresija". Rietumu lielvalstis samierinājās ar šo diktātu.
Dienvidslāvijā PSRS "atbalstīja serbus, neielaižot reģionā nedz ANO, nedz NATO un izveidoja sev lojālu sabiedroto Lielserbijas personā. Pēdējā izveidojās pēc nozīmīgu Horvātijas un Bosnijas daļu sagrābšanas, kā arī sacelšanās Kosovā nežēlīgas apspiešanas," teikts rakstā. Savukārt aiz Eiropas robežām Sadams Huseins un pulkvedis Kadafi valdīja, ne ar vienu nerēķinoties un ne no viena nebaidoties. ASV 1992. gadā, baidoties no Krievijas, pārvēlēja Džordžu Bušu vecāko uz otro termiņu prezidenta postenī. Tajā pašā 1992. gadā 12 Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis vienojās par monetāro un ekonomisko savienību, turklāt pat Lielbritānija pārgāja uz eiro.
V. Kručkovs nākotnē skatījās bez optimisma. 75 gadu vecumā, 1999. gadā, viņš nodeva varu "savam acīmredzamajam pēctecim Vladimiram, kurš sadūrās ar tām pašām problēmām, ar kurām savulaik Gorbačovs". Ekonomika strādāja labāk, bet kolosālās, neefektīvās un korumpētās birokrātijas, kā arī milzīgā aizsardzības budžeta dēļ attīstījās bruņurupuča tempā, par spīti Krievijas bagātībām. Kručkovs tāpat apzinājās, ka Indija un Ķīna drīzumā aptumšos PSRS ekonomisko un ģeopolitisko varenību.
Tomēr ekonomisko brīvību attīstībai sekoja arī dažas politiskas pārmaiņas. "Interneta laikmetā ir neiespējami mūžīgi noturēt tvaikus zem katla vāka. Tagad ir atļauts veidot opozīcijas partijas (tiesa, tās ierobežo un rūpīgi uzmana), pastāv opozīcijas prese – aktīva, kaut arī bieži pakļauta represijām," norādīts rakstā. Savukārt galvenais varonis V. Kručkovs noslēgumā drūmi secina, ka lai arī Krievijai kā nevienai citai valstij nepieciešama autokrātija, ir gaidāma jauna pārbūve.