Artilērijas apšaudē Doņeckā nogalināti desmit civiliedzīvotāji

Pareizi, biedri! Ir jau vēl ne viena atšķirība starp šiem gribas civēkiem, fīrers papliķēja bērnu vaidziņus, Putins bučo vēderiņus:)

Viena no pirmajām apdzīvotajām vietām, kur 1944. gada 21. oktobrī iebruka padomju karaspēks, bija Nemmersdorfas (tagad – Majakovskas) ciems Austrumprūsijas dienvidaustrumos. Pēc divām dienām vāciešiem izdevās šo ciemu atkarot. Atklājās neiedomājami šaušalīga aina, kas atgādināja drūmos viduslaikus. Visas ciemā palikušās meitenes (8 – 12 gadu vecas) un sievietes (arī kāda 84 gadus veca kundze) bija izvarotas, spīdzinātas un barbariski nogalinātas. Sarkanarmieši (25. tanku brigādes 2. bataljons) bija darbojušies un rīkojušies kā nezin no kurienes uzradušies necilvēki vai arī no ķēdes norāvušies asinssuņi. Neviens no padomju kara noziegumiem nav tik labi dokumentēts kā šis. Aculiecinieku ziņojumi runā tik skaidru valodu, ka tos apšaubīt ir visai grūti. Varam izlasīt prātam neaptveramas lietas. Runa ir par kailām sievietēm, kuras sistas krustā pie šķūņu durvīm, gan bērniem ar sadragātiem galvaskausiem, gan arī sirmgalvi, kurai nošķelta puse galvas. Padomju karavīru rīcība uzbrukuma laikā bija tik barbariska, ka to nav pat vērts mēģināt izskaidrot. Tūkstošiem vācu bēgļu gāja bojā – tika noslīcināti, nošauti vai gluži vienkārši sašķaidīti zem padomju tanku kāpurķēdēm. Daudzo aculiecinieku ziņojumi vienkārši stindzina asinis. “Tēvs nošauj mani!” lūdzas kāda neglābjami sakropļota vācu meitene pēc krievu tanku ietriekšanās bēgļu pajūgu kolonnā Osterodes rajonā (Austrumprūsija) 1945. gada 19. janvārī. Viņai piebalso tikpat smagi cietušais brālis: “Jā, tēvs, es arī nevaru ilgāk gaidīt.” Tēvs, raudot: “Pagaidiet vēl mazliet, bērni.”