Tā jārīkojas saskaņā ar Eiropas pašas interesēm, domājot par savienības ekonomiskajiem un politiskajiem izaicinājumiem nākotnē. Vērtējot stratēģiski - Ukraina, gluži tāpat kā Turcija, ir valsts, kuras integrācija ES ir ārkārtīgi nepieciešama, ja vien savienības mērķis ir globāla spēlētāja statuss. Atmetot nepamatotās bailes par sava tirgus aizsardzību, būs iespējams pamanīt, cik daudz iespēju sola padziļināta un brīva sadarbība ar šīm valstīm. Taču ES nav tikai vienīgi ekonomika, tā ir telpa ar kopēju kultūru un vēsturi, un, to paturot prātā, būs pietiekami argumentu par labu gan Ukrainas, gan Turcijas dalībai savienībā. No ukraiņiem nav jābaidās, varbūt jāpaiet viņiem pretim un kaut kas jādod avansā. Un tas nebūs nekas neparasts - kaut vai atskatoties uz Bulgārijas un Rumānijas piemēru. Arī aptaujas rāda, ka pāri par 70 procentiem ukraiņu atbalsta iestāšanos ES.
Ir pienācis laiks atrisināt neskaidrību Ukrainas jautājumā, kura risināšanas galvenie pretinieki tradicionāli meklējami Parīzē un Berlīnē. Varbūt vecās Eiropas patriarhiem beidzot vajadzētu ieklausīties poļos, zviedros, somos un baltiešos, kas, pie austrumu robežas dzīvodami, šī jautājuma būtību izprot ne vien emocionālāk, bet arī noteikti daudz konkrētāk.
ES signālu šobrīd ar milzu interesi gaida arī Maskavā, kas ar Ukrainu saista impēriski ambiciozos plānus par jaunas Eirāzijas savienības izveidošanu. Šiem plāniem treknu svītru pāri var pārvilkt Ukrainas integrācija ES, jo bez šīs valsts, kā savulaik precīzi izteicies ievērojamais amerikāņu starptautiskās politikas speciālists Bžežinskis, Krievijas impērijas atjaunošana nav iespējama. Turklāt Ukrainas pievienošanās demokrātisko valstu saimei atstātu nopietnu iespaidu arī uz pašu Krieviju, kur jau tā sākusies līdz šim galīgi neprognozēta sabiedrības viļņošanās. Šī iemesla dēļ solis pretim ukraiņiem būtu vērtējams arī kā atbalsts pārmaiņas gaidošajai Krievijas sabiedrības daļai.