Azerbaidžānas Aizsardzības ministrija pavēstīja, ka tās vienības 25.novembrī iegājušas Keļbadžaras rajonā.
"Ir pabeigti inženierdarbi, lai nodrošinātu mūsu vienību virzību šajā virzienā, sarežģītie kalnu ceļi mūsu spēku pārvietošanās maršrutā ir attīrīti no mīnām un sagatavoti izmantošanai," teikts ministrijas paziņojumā.
Azerbaidžānas armijas vienības 20.novembrī iegāja pirmajā no trim Armēnijas atdotajiem Kalnu Karabahas rajoniem - Agdamas rajonā.
9.novembra Kalnu Karabahas pamiera vienošanās paredz, ka armēņu un azerbaidžāņu armijas paliek pēdējā konflikta eskalācijas posmā ieņemtajās pozīcijās, un tas nozīmē, ka Azerbaidžānas kontrolē paliek Kalnu Karabahas pamatteritorijas dienviddaļa un visa buferzonas dienviddaļa.
Azerbaidžānai līdz 1.decembrim jānodod arī visi šobrīd vēl armēņu kontrolē esošie drošības buferzonas rajoni.
Līdz 20.novembrim Armēnijai bija jāatsakās no Agdamas rajona un līdz 1.decembrim no Lačinas rajona. Sākotnēji bija paredzēts, ka līdz 15.novembrim bija jāatsakās no Keļbadžaras rajona, taču šis termiņš tika pagarināts līdz 25.novembrim.
Armēnijas premjers Nikols Pašinjans skaidrojis, ka kopā ar Krievijas un Azerbaidžānas līderiem pieņēmis trīspusējo paziņojumu par uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahā, lai reģionā izvairītos no pilnīga sabrukuma, aplenkuma un tūkstošu armēņu karavīru nāves.
Kalnu Karabahas konfliktā intensīvas kaujas atsākās 27.septembrī.
Azerbaidžānas un Armēnijas starpā valda naidīgas attiecības kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad notika karš par galvenokārt armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu.
Kalnu Karabaha, kas padomju laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma ir de facto neatkarīga armēņu republika. Kaut arī kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekontrolēja Kalnu Karabahu, tā šo armēņu apdzīvoto reģionu uzskatīja par savu teritoriju. Arī starptautiskā sabiedrība uzskata Kalnu Karabahu par daļu no Azerbaidžānas, un neviena valsts nav atzinusi šo reģionu par neatkarīgu valsti.