Šo dialogu atminos brīdī, kad svelmainā jūlija dienvidū divi latvieši un 26 cilvēki ar nerakstītu zīmogu pierē «laivu cilvēki» izkāpj autobusa pieturā Paci un dodas Halfaras imigrantu centra virzienā. Baltie šeit parasti nestaigājot, jo atšķirībā no daudziem citiem Maltas rajoniem, kur dominē augsta dzīves kvalitāte un prieks par 300 saulainām dienām gadā, šeit valda neziņa par nākotni un primitīvas ērtības. Krūmāju paēnā sēdošie imigrantu centra iedzīvotāji ir izbrīnīti, tomēr laipni. Kad vaicājam, vai šeit drīkstam ienākt, vīrieši norāda uz caurumu žogā, pa kuru varam ielīst teritorijā.
Puiši sarodas arvien vairāk, somālietis ar drediem, vārdā Jūsefs, pasauc vēl dažus: «Nāc te. Intervija. Tu zini, kur ir Latvija? Arī esot Eiropa! Viņi rakstīs par to, kā mēs dzīvojam.»
Ahmeda stāsts
Visi ir manāmi satraukti - pirms dažām dienām Mali migrants Mamadou Kamara zaudēja dzīvību, jo viņš pretojās apsardzei. Saprotot, ka provokācijas no mums nedraud, Jūsefs uzņemas tulka pienākumu. «Es rīt lidoju uz ASV. Esmu tāpat laimīgs, fotografēties negribu. Man nevajag problēmas! Bet Ahmeds paliks,» runātīgais Jūsefs norāda uz drūmu lībieti ap gadiem 30, kurš labprāt piekrīt sarunai. «Tāpat šeit nav ko darīt,» noteic Ahmeds un pamāj uz desmitiem citu cilvēku, kas dīki sēž pie savām mītnēm - metāla konteineriem. Ahmeds konteineros dzīvo kopā ar daudziem citiem cilvēkiem, agrāk vienā telpā bijuši pat 24 cilvēki. Vasarā, kad temperatūra pārsniedz 40 grādu ēnā, konteinerā īsti nav iespējams uzturēties. «Mums ir viena virtuve uz 100 cilvēkiem, bet labi, ka vispār ir!»
Aprīlī teltis Halfarā aizvietoja ar 60 konteineriem, pārējos 36 konteinerus izvietoja citos centros. Projekta kopējās izmaksas bija 900 000 eiro, no tiem 80 procentus finansēja Eiropas Bēgļu centrs.
Ahmeds ir pieradis pie grūtas dzīves - viņš agri zaudēja vecākus, nekad nav gājis skolā. Maltā no Lībijas piekrastes Ahmeds ieradās 2008. gada jūnijā nelielā motorlaivā, kurā bija vēl 27 cilvēki. «Braucām trīs dienas un trīs naktis. Protams, man bija bail, ka laiva vētrā nogrims, bet vasarā braukt tomēr ir drošāk. Kad nokļuvu Birzebudžias krastā, mani uzreiz aizturēja un ievietoja nometnē.»
Vaicāts, cik Ahmedam gadu, vīrietis teic, ka neatceras, tāpēc izvelk savu identitātes karti un parāda vietējo varasiestāžu piešķirto dzimšanas datumu: 1984. gada 1. janvāris. «Bet vārds ir mans īstais!» Ahmeda replika ir vietā, jo daudzi «laivu cilvēki» Maltā ierodas bez personas apliecinošiem dokumentiem, tāpēc kopā ar izdzīvošanas minimumu imigranti tiek arī pie jaunas identitātes. Ja paveicas, arī pie darba. Maltā attieksme esot daudz labvēlīgāka nekā citur.
Jūsefs piebilst: «Nedomājiet, ka uz Eiropas Savienību bēg tikai tie, kas nemāk lasīt, ir slinki un neko neprot darīt. Mēs bēgam no kara un nabadzības. Laivās sēžas arī skolotāji un citi izglītoti cilvēki. Visi domā, ka esam slinki, negribam strādāt un gribam dzīvot uz maltiešu vai itāļu rēķina. Tā nav. Mums nav izvēles, jo mājās ir karš un bads. Un mēs gribam strādāt.»
Ahmeds stāsta, ka pašam reizēm izdodas piepelnīties celtniecības palīgdarbos. Ik rītu viņš gaida, vai šodien būs kāds piedāvājums strādāt. Nelegāļiem nereti maksā mazāk, dod sliktākos darbus - mazgāt tualetes, nest smagumus. «Ja nepatīk, patriec.» Vaicāts, vai Maltā ir rasisms, Ahmeds grib ko teikt, bet tad apklust, arī pārējie astoņi sarunas dalībnieki nesaka ne vārda. «Cilvēki ir visādi, ir arī daudzi ļoti draudzīgi maltieši. Un paldies, ka viņi mūs vispār uzņem. Mamadou nepaveicās. Tagad mums jāsteidzas uz autobusu,» saruna pēkšņi pārtrūkst.
Mazliet vēl papļāpājam par pieturas Paci nozīmi. «Tas nozīmē «miers». Skatieties, kāds te miers apkārt!» ar humoru noteic Jūsefs un norāda uz šoseju, pa kuru garām konteineru rindai traucas maltieši savās automašīnās uz mājām, darbu un pludmali. Tūristu autobusus gan šeit nemana.
Mēs neesam dzīvnieki
Toties Maltas galvaspilsētā Valletā tūristi labprāt fotografē kluso demonstrāciju pret rasismu, kur piedalās aptuveni 500 imigrantu, godinot savu «brāli» Mamadou Kamaru, kurš nomira pirms nedēļas. Imigranta nāves apstākļi joprojām ir neskaidri, oficiālais viedoklis - vardarbība un ievainojumi ģenitāliju apvidū.
Migrantu līdztiesības grupas pārstāvis Osmans Diko intervijā Dienai saka: «Mēs neesam dzīvnieki, bet mūs reizēm par tādiem uzskata. Nometnē iebildumi tiek apklusināti ar sišanu. Imigrantiem vajag palīdzību, ieslodzīšana nometnē nav risinājums.»
Gājiena dalībnieks IT speciālists Bobs Dobeja no Gambijas Maltā ieradās caur Lībiju 2007. gada septembrī. Par braucienu no Gambijas līdz Lībijai un jūras šķērsošanu bīstamos apstākļos piepūšamajā laivā, kurā bija vēl 13 cilvēku, viņš samaksāja 1000 eiro, bet «pārvadātāju» pakalpojumu cenas varot sasniegt arī 3000 eiro. Pārvadātājus atrod, pavaicājot paziņām. «Izkāpjot no laivas Maltā, protams, mani aizveda uz nometni. Nodzīvoju tur gadu. Apstākļi bija briesmīgi: vienā teltī dzīvojām septiņi, dažreiz pat desmit cilvēku, 100 cilvēku lietoja trīs tualetes.» Bobs uzsver: «Saprotu, ka Maltas varasiestādes dara, ko var, lai uzņemtu daudzos bēgļus, tomēr rasistiska attieksme nav risinājums.»
Demonstrācijas laikā tiek uzsvērts, ka Kamara nav vienīgais apsardzes darbinieku upuris - pērn nometnē ticis sists arī 29 gadus vecais nigērietis Ifeanji Nvokoje, kurš, iespējams, miris no gūtajiem ievainojumiem vai arī sirds nepietiekamības, izmeklēšana vēl turpinās.
«Ceļošana bez dokumentiem nav mūsu izvēle. Mums to nākas darīt. Nav iemeslu migrantu ieslodzīšanai nometnē. Faktiski cietumniekiem ir labāki apstākļi nekā migrantiem nometnē,» demonstrācijas dalībniekiem saka organizatoru pārstāvis Ali Konače un norāda, «Dievs zina, kas notika ar Kamaru, tomēr es ticu, ka būs liecinieki. Mēs nevainojam karavīrus vai policiju, vai nometņu darbiniekus. Mēs vainojam apcietinājuma sistēmu. Lūdzu, pārskatiet sistēmu!»
Ko lai iesāk maltieši
Maltiešu tautības zeltlietu tirgotājs Matiass pacietīgi noraugās uz gājienu un saka: «Mūs, maltiešus, uzskata par ksenofobiem. Mēs tādi neesam, mēs esam draudzīga tauta. Mums pašiem neklājas viegli - esam vairākreiz iekaroti, un sala jau tāpat ir pārapdzīvota. Domāju, ka jādara viss iespējamais, lai imigrantu problēmu risinātu saprātīgi. Jābūt iecietīgiem. Tā ir visas Eiropas Savienības, ne tikai Maltas vai Itālijas problēma.»
Demonstrācijā piedalījās arī maltiešu politiķi, kas vēlāk vietējā laikrakstā Malta Times pauda asu rasisma kritiku.
Daudzi politiski aktīvie Maltas iedzīvotāji nosoda mīklaino incidentu, kur gājis bojā cilvēks, un pauž atbalstu vienlīdzībai, tomēr portālos regulāri lasāmi arī daudzi skarbi izteikumi, kas veltīti imigrantiem. Tā Tomass Mifsuds komentē portālā Malta Times: «Ir jau viegli tiesāt. Ejiet un pastrādājiet ar viņiem, riskējiet ar savu dzīvību tā, kā mēs. Lai jums spļauj sejā tāpat kā karavīriem, lai jūs paterorizē ar nažiem, kas taisīti no vistu kauliem.»
Savukārt Aivens Atards raksta: «Jādodas ielās. Jāprotestē. Tas ir viss, kas mums atlicis, pirms Maltas islamizācija jau ir kļuvusi par vēstures faktu. Tad neviens par mūsu situāciju neliksies ne zinis. Tā ir cena par mūsu flirtu ar Eiropas Savienību.»
Anonīmi lasītāji pat mēģina iegalvot, ka daži somālieši savā zemē tiek apmācīti par teroristiem un pašnāvniekiem spridzinātājiem, bet pēc tam kā patvēruma meklētāji ierodas jaunajā mītnes zemē, piemēram, Lielbritānijā. Maltā situācija gan pagaidām ir mierīga, jo īpaši, ja salīdzina ar grautiņiem, kas, piemēram, 2010. gadā pāršalca Kalabrijas piekrastes pilsētu Rozarno.
Jūlijā publicētais ANO Bēgļu aģentūras Maltas pārstāvniecības pētījums liecina - aptuveni puse maltiešu respondentu domā, ka viņu pašvaldībā ierodas pārāk daudz migrantu bēgļu, tomēr nesaredz tiešu apdraudējumu maltiešu dzīvesveidam. Aptuveni 43% respondentu nekad nav bijis nekādu darīšanu ar migrantiem. 80% respondentu uzskata, ka nav godīgas attieksmes pret bēgļiem un migrantiem, kas meklē darbu, turklāt lielā mērā tas attiecas arī uz dzīvesvietas meklējumiem. To apstiprināja arī migrantu teiktais Dienai: ne katrs dzīvokļa īpašnieks ir gatavs izīrēt dzīvokli tumšādainajam.
Nespēlējies ar melnajiem
Demonstrācijā piedalās arī divu bērnu māmiņa, kuras identifikācijas kartē norādītais vārds ir Džerusalema. Viņa uz Maltu atbrauca pirms septiņiem gadiem. Par vietu laivā, kurā bija vēl 90 cilvēku, Džerusalemas vīrs samaksāja USD 1000. Trīs diennaktis jūrā un gadu Safi nometnē sieviete ar šausmām atceras vēl tagad. «Uz 900 cilvēkiem bija sešas dušas - kad izstāvējām rindu, tad mazgājāmies. Vienā teltī grūtnieces un jaundzimušie, visi barā. Ziemā vējā telts sabrūk, tā jāceļ no jauna.» Tagad sievietes dzīve, salīdzinot ar citiem «laivu cilvēkiem», ir normalizējusies, Maltā piedzima viņas bērni, reizēm viņa piepelnās ar apkopējas darbu. «Ja vien tevi uzreiz neatlaiž, jo neesi baltā. Tā mēdz gadīties. Vienkārši pasaka - ej!»
Visvairāk Džerusalemu sāpina dažu maltiešu vecāku attieksme rotaļlaukumos. «Viņi saka saviem bērniem - nespēlējies ar melnajiem! Rasisms sākas ģimenē.» Uz jautājumu, kas, viņasprāt, ir vienlīdzība, kam veltīta demonstrācija, viņa atbild: «Vienlīdzība būs tad, kad cilvēkus nenogalinās ādas krāsas dēļ.»
Diskusijā iesaistās arī maltieši: «Vienlīdzība būs tad, kad visi «laivu cilvēki» sāks cienīt zemi, uz kuru viņi atbrauc. Imigrācija nav pagaidu fenomens. Tā ir jaunā Maltas un visas Eiropas realitāte. Agri vai vēlu tā skars arī jūs.»