Šie noteikumi, kas gan vēl jāapstiprina arī Eiropas Parlamentam (EP), paredz, ka izdevumus par banku glābšanu segs vispirms banku īpašnieki un obligāciju turētāji, bet gadījumos, ja viņu iespējas izrādīsies nepietiekamas, tad arī noguldītāji, kuru kontos ir vairāk par 100 tūkstošiem eiro (nedaudz vairāk par 70 tūkstošiem latu). Savukārt valsts līdzekļu izmantošana banku glābšanai būs atļauta tikai ārkārtas gadījumos - pēc minimāla zaudējumu apjoma, kas līdzināsies 8% no glābjamās bankas kopējām saistībām.
Lai arī ES dalībvalstis vēl nav panākušas vienprātību par to, kuras institūcijas - nacionālās vai ES - būs tiesīgas pieņemt lēmumus par grūtībās nonākušo banku restrukturizāciju vai slēgšanu, izskanējusi pārliecība, ka galīgā vienošanās par jaunajiem noteikumiem varētu tikt panākta līdz nākamā gada beigām, savukārt spēkā tā varētu stāties 2018. gada 1. janvārī.
Jau pēc ES dalībvalstu finanšu ministru vienošanās dažādas amatpersonas gan ES, gan arī Latvijā steidzās paziņot ierindas pilsoņiem tīkamo vēsti, ka jaunie noteikumi atbrīvos valstis no nepieciešamības glābt lielās bankas, kuru bankroti var novest pat pie valsts finanšu sistēmu sabrukuma. Tāpat tika uzsvērts, ka pēc noteikumu stāšanās spēkā visā ES būs vienots noteikumu kopums par to, kas apmaksās banku glābšanas izdevumus. Tika arī akcentēts tas, ka jaunie noteikumi ir svarīgs solis ceļā uz ES banku savienību, kas paredzēta banku sektora atveseļošanai un jaunu krīžu novēršanai. Kā panākto vienošanos komentēja Nīderlandes finanšu ministrs Jerūns Dijselblūms, kurš ir arī eirozonas finanšu ministru grupas jeb tā dēvētās eirogrupas vadītājs, turpmāk pats finanšu sektors "ļoti lielā mērā kļūs atbildīgs par savu problēmu risināšanu".
Līdz šim banku glābšana notikusi galvenokārt par nodokļu maksātāju līdzekļiem - no 2008. līdz 2011. gadam šim mērķim tika izlietoti 4,5 triljoni eiro (3,2 miljardi latu) jeb 37% no ES iekšzemes kopprodukta. Taču pēc tā dēvētā Kipras eksperimenta, kad šīs valsts divu lielāko banku pārstrukturēšana «brīvprātīgi, bet piespiedu kārtā» tika atvēlēta to lielākajiem noguldītājiem, politiķi uzskata, ka atraduši veidu, kā mazināt sabiedrības sašutumu par to, ka iedzīvotājiem nākas maksāt par finansistu kļūdām.
Tajā pašā laikā Kipras piemērs arī uzskatāmi liecina, ka daudzos gadījumos banku īpašnieki nespēj segt glābšanas izdevumus, tādēļ galvenais slogs gulst uz noguldītājiem, turklāt nevis uz iespaidīgu kapitālu īpašniekiem, kuri parasti paspēj par sevi parūpēties, bet gan uz vidusšķiras pārtikušāko daļu.
Būtībā tas nozīmē, ka visas sabiedrības vietā par ES banku glābšanu, ja nākotnē radīsies šāda nepieciešamība, maksās tikai tās bagātākā daļa. Pret šādu situāciju, protams, nav nekādu iebildumu nedz vidusmēra latvietim, nedz arī eiropietim, taču nopietnas pretenzijas var rasties potenciālajiem banku glābējiem, kurus bažas par iespējamo naudas zaudēšanu var pamudināt turpmāk glabāt savus ietaupījumus ārpus ES.
Bažas rada arī iespējamās juridiskās diskusijas jauno banku glābšanas noteikumu īstenošanas gadījumā. Ja Kiprā ievērojama daļa līdzekļu tiešām bija šaubīgas izcelsmes un to īpašnieki skaļas tiesāšanās vietā piekrita samierināties ar to, ka daļu naudas atgūs kaut kad nezināmā nākotnē, tad vācu birģeriem vai franču rantjē šis risinājums varētu nešķist pieņemams, jo viņu gadījumos runa nebūs par valsts finanšu sistēmas sabrukumu, bet vienīgi par kādas atsevišķas bankas iespējamo krahu.
Visu rakstu lasiet otrdienas Dienā!