Maskavas kara tulkotāju institūts, tagad Aizsardzības ministrijas Kara universitāte, lepojas ar to, ka daudzi tās absolventi ir kļuvuši par Krievijas Valsts domes deputātiem, daudzi strādā Valsts prezidenta administrācijā, vada bankas, lielus uzņēmumus, telekanālus un, kā rakstīts universitātes oficiālajā mājaslapā, "kļuvuši par visdažādāko politisko partiju, sākot no ultralabējās un beidzot ar ultrakreiso, vadošajiem funkcionāriem". Bet vai šai universitātei nevajadzētu lepoties ar to, ka viens no tās absolventiem ir ieguvis patiesu pasaules slavu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī slava ir specifiska — nāves tirgoņa slava.
Sāka kā tulks
Kāpēc zēns no Dušanbes Viktors Buts nolēma iestāties Svešvalodu kara institūtā (tā kara tulkotāju institūts tika saukts oficiāli), vēsture klusē. Tāpat kā noklusē to, kādi bija viņa pirmie soļi pretī ieroču barona pasaules slavai. Zināms tikai tas, ka pēc institūta absolvēšanas Viktors Buts devās strādāt savā specialitātē uz Angolu. Tur viņš pavadījis teju desmit gadus, sākumā strādājot par padomju konsultantu misijas, vēlāk — par ANO miera uzturētāju misijas tulku. 1991.gada beigās vai 1992.gada sākumā viņš no Angolas pārcēlās uz Dienvidāfriku. Padomju kara tulkotājs kļuva par brīvu uzņēmēju un sāka nodarboties ar gaisa pārvadājumiem.
90.gadu sākumā nauda, var teikt, mētājās uz ielas. Vajadzēja tikai laikus to pacelt, kamēr to nebija izdarījuši citi. Romāns Abramovičs tika pie sava pirmā miljona, pārdodot naftas produktus no karaspēka ziemeļrietumu daļām, kā sāka saukt tās bijušās padomju armijas karaspēka daļas, kas pēc 1991.gada pameta Baltijas valstis. Boriss Berezovskis tajos gados veiksmīgi tirgojās ar lietotām automašīnām. Viktors Buts, kā kļuva zināms daudzus gadus vēlāk, — ar ieročiem.
Jādomā, šajā laikā viņam jau bija pietiekami daudz derīgu sakaru ar afrikāņu karotājiem. Tas bija laikā, kad bijušās PSRS teritorijā un austrumos bija kaudzēm ieroču, kas nevienam īsti nepiederēja un kas bija savākti aukstā kara laikā. Šie ieroči nokļuva vietās, kur karš bija īsts un karsts. Ieroču tirdzniecības ķēdē vienu no posmiem bija noorganizējis Viktors Buts, jo sakari viņam bija ne tikai ar afrikāņu kaujiniekiem, bet arī ar bijušajām padomju militārpersonām.
Gaisa izlūks
Pēc dokumentiem viss bija kārtībā: Viktoram Butam piederēja transporta kompānija, kas nodarbojās ar gaisa pārvadājumiem. Pārvadāts tika viss, ko vajadzēja pārvietot steidzami: dienvidafrikāņu gladiolas tieši no dobes, tikko sasaldēta gaļa. Tas bija ienesīgs bizness, jo gladiolas, kas Johannesburgā bija nopērkamas par diviem dolāriem gabalā, Apvienotajos Arābu Emirātos Dubaijā tika uzpirktas par 100 dolāriem gabalā.
1996.gadā Butam jau piederēja aviokompānija Air Cess Liberia, kurā bija 160 lidmašīnu. Vēlāk Buts nemaz nenoliedza, ka vedis arī ieročus. Bet pārvadātājs taču neuzņemas atbildību par to, ko viņa klienti pārvadā. Viņam krava ir tikai un vienīgi kastes.
To, ka krava bieži piederējusi pašam Butam, viņš, protams, noklusēja. Tomēr kaut kas "izpeldēja". Izrunājās kāds no Angolas nemiernieka Jonasa Savimbi vadītā UNITA grupējuma. Turklāt Buts bija izlēmis Ruandā atvērt dimantu slīpēšanas fabriku. "Gaisa izlūks" nokļuva ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) un Lielbritānijas slepenā izlūkošanas dienesta uzmanības lokā. Mezgli raisījās viens pēc otra: Buts piegādāja ieročus UNITA līderiem, tie maksāja ar neslīpētiem dimantiem, jo dimantu toreiz Angolā bija atliku likām. Tikai, lūk, saukt pie atbildības ārzemniekus, kuru darbība nenodara tiešu kaitējumu ne amerikāņu, ne britu pilsoņu interesēm, neatļāva ne ASV, ne Lielbritānijas likumi.
Viss mainījās pēc 2001.gada 11.septembra. Tobrīd CIP jau bija izskaitļojis ķēdīti, kas saistīja Butu ar afgāņu talibiem un ar viņu starpniecību — arī ar Al-Qaidu. 1995.gada vidū Buts bija nolīdzis aviokompānijas Airostan lidmašīnu Kazaņā, lai no turienes pārvestu kalašņikova tipa automātus un citus ieročus uz Kabulu. Krava bija paredzēta Afganistānas oficiālajai valdībai, kuras karaspēks tajā laikā izmisīgi pretojās talibu uzbrukumiem. Bet lidmašīna nemaz neaizlidoja līdz Kabulai, jo tai bija it kā piespiedu nosēšanās talibu iekarotajā Kandahārā. Pārrunu laikā par ekipāžas un lidmašīnas atbrīvošanu Buts pārvērtās no talibu ienaidnieka Ahmada Šaha Masuda drauga par mullas Omara piegādātāju. Drīz pēc pārrunu sākuma lidmašīnas ekipāžai gandrīz pārdabiskā veidā izdevās aizbēgt no Kandahāras un ar Buta personīgo lidmašīnu nokļūt Šārdžā, kur Butam piederēja uzņēmuma dzīvoklis.
Uz fantastikas robežas
"Brīnums", visticamāk, bija izplānots. Turklāt Butam palīdzēja ne tikai nauda. Vēlāk viņš pats ne reizi vien dos norādes, ka aiz viņa stāv ietekmīgi spēki, turklāt visaugstākajā līmenī ne tikai Krievijā, bet arī citās valstīs.
2002.gadā Beļģijā tika arestēti vairāki cilvēki, to vidū arī kāds Sandživans Rupra, bēglis no Kenijas, kurš policistiem stāstīja, ka bijis Buta sadarbības partneris darījumos ar dimantiem. Dimanti esot nokļuvuši galvenokārt Antverpenē, kas ir viens no lielākajiem šo dārgakmeņu tirdzniecības centriem pasaulē. Beļģijas valsts varas pārstāvji izdeva starptautisku orderi Buta arestam. Tajā pašā dienā Krievija paziņoja, ka tiek pārbaudīta informācija par Buta līdzdalību nelikumīgā ieroču tirdzniecībā.
2002.gada 28.februāra rītā Buts pats piezvanīja radiostacijai Maskavas atbalss un paziņoja, ka ir gatavs runāt tiešajā ēterā. Viņam tika dota šāda iespēja. Buts ieradās radiostudijā, kur jau bija sapulcējušies teju visi Maskavā akreditētie ārvalstu žurnālisti. Televīzijas kameru un mikrofonu priekšā Buts noliedza visas viņam izvērstās apsūdzības un paziņoja, ka brīvi dzīvo Krievijā. Saruna tiešajā ēterā ilga pusstundu, un tieši šajā laikā aģentūrā Interfakss parādījās Interpola Maskavas biroja paziņojums, ka "ar vislielāko pārliecību var apgalvot, ka Buta Krievijas teritorijā nav".
Pietura Bangkokā
Bija jāpaiet vēl sešiem gadiem, līdz Buts beidzot tika arestēts. 2008.gada 6.martā viņu ar Interpola orderi arestēja Taizemes policija kādā no Bangkokas viesnīcām. Taizemes tiesa atteicās izvirzīt apsūdzības, atsaucoties uz to, ka Buts šajā valstī nav izdarījis neko nelikumīgu. Aprīlī Buts vērsās pie Krievijas valsts varas pārstāvjiem un kā Krievijas pilsonis lūdza panākt viņa atbrīvošanu, jo apcietinājumā viņš tiekot turēts "uz amerikāņu safabricētu apsūdzību pamata".
Tiesas sēdei, kurā bija jālemj par Buta izdošanu ASV, bija jānotiek jūnija sākumā, taču tā tika atlikta uz 28.jūliju. ASV Butam ir izvirzīta apsūdzība par materiālu piegādi teroristiskām organizācijām. ASV Narkotiku apkarošanas pārvalde precizē, ka ar to domāts Kolumbijas nemiernieku grupējums FARC. Buta advokāti vēlas panākt viņa izdošanu Krievijai, kur Butam nekad nekādas apsūdzības nav izvirzītas.
Drīz pēc Buta aresta pazīstamais ieroču tirdzniecības starptautiskais eksperts Pīters Dansarts avīzei Komersants paziņoja: "Es vienmēr Viktora Buta lietu esmu uzskatījis par pārvērtētu. Es nesaku, ka viņš nav pārsūtījis ieročus uz kara darbības zonām un ar to nav pelnījis naudu. Taču nav noslēpums, ka vislielākās ieroču pārdevējas ir ASV, Francija, Ķīna un Krievija. Bieži tās tādus kā Viktors Buts izmanto savās interesēs.