Kad puisis iznāca no vecpilsētas krodziņa, pie viņa piegāja miliči un sāka sist. Pēc divām dienām smagi piekautais Gregoržs slimnīcā mira. Viņa māte tolaik, 1983.gadā, bija spēkā pieaugošās poļu opozīcijas kustības aktīviste. Puiša bēres pārvērtās mierīgā protesta demonstrācijā pret komunistu līdera Voiceha Jaruzeļska vadīto komunistu režīmu. Varšavas ielās izgāja ap 60 000 poļu. Pagājušajā trešdienā, tieši Gregorža 25.nāves gadadienā, tiesas priekšā stājās V.Jaruzeļskis (84). Viņš tiek saukts pie atbildības par 80.gadu sākumā notikušo opozīcijas vajāšanu, ieviešot kara stāvokli, kurā gāja bojā vairāki desmiti cilvēku. Tiesas prāvas iniciators ir Nacionālās piemiņas institūts, kas izmeklē padomju un nacistu pastrādātos noziegumus Polijā. Tas vaino V.Jaruzeļski "noziedzīga rakstura bruņotas organizācijas" vadīšanā. Šī nav pirmā tiesas prāva, kurā uz apsūdzēto sola pēc komunisma krišanas nonācis V.Jaruzeļskis. Tādēļ svarīgāka par pašu faktu, ka veselības problēmu mocītajam vīram var draudēt 10 gadu ieslodzījums, ir iespēja poļiem uzzināt ko vairāk par notikumiem 80.gadu sākumā. Šoreiz tiesa nolēmusi liecinieku statusā iztaujāt bijušo Lielbritānijas premjeri Mārgaretu Tečeri, PSRS eksprezidentu Mihailu Gorbačovu un kādreizējo ASV līderi Džimiju Kārteru.
Muižnieku atvase
V.Jaruzeļskis uzauga vidē, kurā nebūtu bijis jārada represijas pret citādi domājošajiem. Viņa tēvs bija poļu sīkmuižnieks, kurš varēja atļauties sūtīt dēlu prestižā katoļu skolā. Otrajā pasaules karā Jaruzeļsku ģimene tika deportēta uz Kazahstānu. Te V.Jaruzeļskim, kura vecāki drīz vien nomira, bija jāstrādā spaidu darbos ogļu raktuvēs. Sūrajos apstākļos viņš sabojāja redzi un visu mūžu bija spiests nēsāt tumši ēnotās acenes — vienu no V.Jaruzeļska pazīšanas zīmēm.
Esot izsūtījumā Sibīrijā, viņam tika piedāvāts iesaistīties PSRS veidotajā poļu armijas vienībā. V.Jaruzeļskis piekrita. Viņa oficiālajā biogrāfijā vienmēr tika uzsvērts, ka nākamais Polijas komunistu līderis piedalījies Varšavas un Berlīnes atbrīvošanā no nacistiem. Pēc tam jau kā Maskavā izveidotās Polijas armijas virsnieks viņš savas valsts teritorijā apkaroja antikomunistiskos poļu spēkus. V.Jaruzeļska karjera kompartijas struktūrās bija sākusies.
"Šie ir poļu paradoksi. Ja mani nebūtu deportējuši, es būtu varējis iesaistīties antikomunistu pretošanās kustībā," pēc demokrātijas atjaunošanas Polijā kādā intervijā atzina V.Jaruzeļskis. 1968.gadā viņš jau bija kļuvis par Polijas aizsardzības ministru un vadīja poļu vienību invāziju Čehijā. Viņam arī tikušas izvirzītas apsūdzības par netiešu saistību ar protestētāju nogalināšanu 1970.gadā. Šos cilvēkus, kuru sākotnējo nemieru iemesls bija cenu palielināšana, nošāva militāristi. Bojā gāja 44 protestētāji. V.Jaruzeļskis apgalvoja, ka nebija vēlējies nosūtīt armiju apspiest protestus, jo "poļu karavīri nevarēja šaut uz poļu strādniekiem". Lēmumu pieņēmis premjers.
80.gadu sākumā, kad V.Jaruzeļskis jau bija kļuvis par Polijas kompartijas un valdības vadītāju, sabiedrībā pieauga spriedze. Gdaņskas kuģu būvētā dzimusī kustība Solidaritāte guva aizvien lielāku atbalstu sabiedrībā, tās sekotāju skaits pieauga. 1981.gada 13.decembrī valstī tika ieviests kara stāvoklis. Tas ļāva pasludināt Solidaritāti par nelikumīgu, arestēt tās līderi Lehu Valensu un tūkstošiem citu tās aktīvistu. Vairāki desmiti cilvēku dažādos incidentos gāja bojā. Daudzu nāves gadījumi, tāpat kā studenta Gregorža Pržmeka piekaušana, netika atšķetināti. Tomēr Solidaritāte turpināja darboties, arī pagrīdē esot.
Brūkot PSRS, sašķobījās arī V.Jaruzeļska režīms, no cietuma nācās izlaist Solidaritātes līderus. Abas puses sēdās pie sarunu galda. 1989.gadā tika panākta vienošanās par varas nodošanu. "Manuprāt, ģenerālim Jaruzeļskim bija drosmīga un liela loma 1989.gada pārmaiņu procesā, kad viņš nelietoja vardarbību," ir uzsvēris viens no opozīcijas kustības aktīvistiem, ilggadīgs poļu politiķis Broņislavs Geremeks. Sarunu rezultātā tika panākta vienošanās par jaunu vēlēšanu sarīkošanu. Polija bija pirmā padomju bloka valsts, kurā notika brīvas vēlēšanas. Solidaritāte tajās uzvarēja, V.Jaruzeļskim savus amatus nācās pamest. Viņš attālinājās no politikas, rakstīja memuārus. Beidzamajos 10 gados jau teju par regulāru kļuvusi piedalīšanās pret viņu vērstās tiesas prāvās.
Varonis vai nodevējs?
V.Jaruzeļskis uzskata, ka 1981.gadā kara stāvokļa ieviešana bija mazākais no ļaunumiem. Ja viņš nebūtu rīkojies, sāktos PSRS spēku invāzija. Tolaik jau tie bija koncentrējušies pie Polijas robežas. "Visiem tiem cilvēkiem, kas sēž pie televizora ērtā atpūtas krēslā un čībās, saucot Jaruzeļski par slepkavu, būtu jāatceras, kas šie bija par laikiem," viņš pirms vairākiem gadiem sacīja intervijā The New York Times. Ja poļu bruņotie spēki neko nebūtu darījuši, Polijā sacelšanos, tāpat kā Budapeštā 1956.gadā, būtu apspieduši padomju militāristi, saka V.Jaruzeļskis. Tādēļ viņa aizstāvji uzskata, ka V.Jaruzeļskis ir nevis tautas nodevējs, bet glābējs.
Tiesa, vairāki poļu vēsturnieki šo viņa tēzi noraida, uzsverot, ka PSRS, kas tolaik jau bija iesaistījusies lielus zaudējumus nesošajā karā Afganistānā un atradās uz ekonomiskās krīzes sliekšņa, negatavojās iebrukt Polijā. Daļa avotu vēsta, ka V.Jaruzeļskis, cenšoties saglabāt savu varu, pats vērsies pie PSRS varas iestādēm ar lūgumu nosūtīt spēkus uz Poliju.
Šis ir vēl viens Jaruzeļska dzīves paradokss. Nav zināms, vai skaidrību tajā izdosies viest kārtējai tiesai. Bijušais Solidaritātes līderis Lehs Valensa, jautāts par šo prāvu, uzsver, ka tās mērķis nav kādu sodīt, bet noskaidrot notikušo nākamo paaudžu dēļ. "Mums tas ir jāizdara, lai nākotnē nevienam citam šāda ideja vairs nenāktu prātā," uzsvēris L.Valensa.