Atrodoties Kunāras provincē, kur izvietots mūsu _OMLT_, uzmācas šaubas, vai tik kalnainu apvidu maz iespējams kontrolēt. Piebilst kaprālis Mārtiņš Dāboliņš: «Tu redzi kalnu? Tas ir divus tūkstošus metru augsts un aiz tā jau atrodas pretnieks.» Karavīra teiktais iegūst apstiprinājumu, kad kādā rītā Bostikas nometnē helikopteru nosēšanās laukumā nokrīt trīs šāviņi. Nemiernieki to izdarījuši no ielejas aiz tuvējā kalna. Gaisa līnijā varbūt tikai nieka seši – septiņi simti metru.
Majora Lejiņa viedoklis par misiju
«Cilvēkiem Latvijā ir ļoti grūti saprast, kāpēc mēs te esam. It īpaši tagad ekonomiskās krīzes apstākļos. Man, šķiet, ka būtu jāveic vairāk izskaidrojoša darba no augšas līdz apakšai,» saka OMLT komandieris majors Ilmārs Lejiņš. ISAF un NATO spēku darbība radikāli atšķiroties no tā, ko savulaik šajā valstī pastrādājusi Padomju savienība. «Lasot lozungus un devīzes, var redzēt daudz līdzības, bet pati būtiskākā atšķrība ir tā, ka NATO spēki šeit ir pakļauti starptautiskajai sabiedrībai, tās viedoklim. NATO šeit nedarbojas vienatnē.»
Skeptiķi, norāda I.Lejiņš, ar neticību vaicājot, kādu gan ieguldījumu notikumos Afganistānā varot dot tikai 170 karavīrus lielais latviešu kontingents. «Te gan jāteic, ka tikai no maziem strautiņiem veidojas lielas upes. Ja Latvijas te nebūtu, mēs zaudētu nacionālo drošību, jo tad mūs uzskatītu tikai par drošības ņēmējiem, nevis devējiem. Sadarbība starp alianses valstīm nozīmē ne tikai piekto un citus NATO paragrāfus. Ne mazāk svarīgi ir tiešie kontakti ar citu valstu karavīriem. Jāatceras, ka gan politiķi, gan karavīri daudz vairāk par vārdiem vērtē padarītos darbus. Jo vairāk koalīcijas uzdevumu paveic latvieši, jo vairāk ieguldām savā aizsardzībā. Aizvien vairāk virsnieku – amerikāņi, angļi, vācieši ir strādājuši kopā ar mums un redzējuši, kā mēs protam strādāt. Un pārliecinājušies, ka Latvija ir nevis problēma NATO, bet gluži pretēji – jaunas iespējas. Nav jau noslēpums, ka vecās alianses valstis skeptiski skatījās uz Baltijas valstu dalību NATO. Un tagad mēs likvidējam šos aizspriedumus. Varētu arī pajautāt tā, kāpēc vienam amerikānim būtu jāiet bojā par Latviju – valsti, kuru viņš nekad nav pazinis un redzējis? Bet tagad mēs šeit esam ar viņiem kopā un izcīnām cieņu pret sevi. Te esam kļuvuši par ieroču brāļiem. Mēs zinām, ka viena amerikāņu rota ir gatava karot par Latviju un arī krist par latviešiem, jo tie ir brāļi. Viņi pieredzēja to, ka latvieši bija gatavi to izdarīt par amerikāņiem,» stāstīja majors.
Atceroties posteni Barg e Matal
Virsleitnants Pēteris Plečkens: «Ciemats sadalīts divās daļās – austrumi, rietumi, pa vidu upe. Apkārt četri kalni, katrā upes pusē pa diviem. Pār upi tilts, ko nevar dienā šķērsot, jo tiltu ir piešāvis snaiperis.»
Dižkareivis Jānis Ozoliņš: «Pirmais, ko nodomāju, tur izkāpjot, baigā pakaļa. Tā jau kaujas zona bija, pēcāk daudz kritušo un ievainoto no turienes nāca.»
Kaprālis Mārtiņš Dāboliņš: «Ja tā vieta būtu droša, tā būtu ļoti skaista vieta. Varētu teikt tā – ciemats kalnu ielejā, caur kuru tek kalnu upe, ļoti skaisti. Vienkārši idille.»
Pēteris: «Uzdevums bija aizsargāt ciematu upes rietumu krastā. Tas sevī iekļāva aizsardzību no pozīcijām, nepieļaujot, ka tās ieņem pretnieks, īslaicīgu patrulēšanu, čekpointu izveidošanu. Un cīņu pret snaiperiem.»
Jānis: «Uzbrukuma gadījumā amerikāņi man «iedeva» pozīcijas jeb precīzāk – Pēteris paprasīja pozīcijas priekš manis.»
Mārtiņš: «Viens no maniem darbiem – cīņa ar pretinieka snaiperiem. Otrs – ANA (Afganistānas nacionālā armija) apmācība. Ozijam (Jānim) arī ANA bija jāapmāca.»
Jānis: «Man bija ANA apmācība un arī viņus jāpiesedz – Pēteri, Mārtiņu un Tīdžeju (amerikāņu karavīrs).»
Mārtiņš: «Tā nu mēs tur dzīvojām.»
Pēteris: «Par visu to tev mūžīgs paldies!»
Vai bija arī kāda mierīga diena?
Mārtiņš: «Kādas četras dienas, tolaik bija pamiers.»
Jānis: «Pamiers bija noslēgts starp amerikāņiem un talibiem, un bija spēkā tikai tā ciemata robežās.»
Kā notika vienošanās?
Pēteris: «To mēs nezinām, vienkārši atnāca un pateica, ka būs pamiers. Un visas četras dienas pamiers tika ievērots. Būtībā tas tika ievērots.»
Jānis: «Dienas laikā iziet ārā no mājām nebija iespējams.»
Mārtiņš: «Bija iespējams, taču vajadzēja ļoti ātri kustēties, vai arī lietot dūmu aizsegu.»
Pēteris: «Visu laiku nācās domāt, kā rīkoties.»
Mārtiņš: «Bija atsevišķi uzbrukumi, slēpņi izveidoti.»
Kāda bija smagākā diena?
Pēteris: «Amerikāņi mums neticēja, ka esam kājnieki. Domāja, ka esam special force, un viss par to arī liecināja. Mēs bijām piecu cilvēku grupa – komandieris, virsnieks, tad džeitaks – artilērijas uguns koriģētājs, snaiperis un ložmetējnieks. Visos kontaktos ne reizi nebijām krituši panikā, mēs vienkārši ļoti precīzi un mierīgi strādājām. Lūk, piemērs. Jānis ar ložmetēju atradās pie loga. Tobrīd bija beidzies kontakts. Amerikāņi novilka uzkabes, sāka ēst sauso paiku un spēlēt kārtis. Tad apskatījās uz Jāni, kas turpināja novērot kalnu, kur varēja atrasties pretinieks. Amerikāņi nevarēja saprast, kāpēc Jānis nav beidzis novērošanu. Atbildēju, ka neesmu vēl viņam devis atbilstošu pavēli. Brīnījās arī par Vāveri (Mārtiņš), par to, ka viņš aiziet uz pozīcijām un visu dienu mēģina sameklēt pretinieka snaiperi. 27.augusts bija parasta diena. Tā bija pirmā patruļa. Tās sastāvā bija astoņi ANA (Afganistānas nacionālā armija) karavīri un divi amerikāņu karavīri – Tīdžejs un mediķis. Patruļai bija dots uzdevums uzkāpt kalnā un atrast iespējamās snaiperu pozīcijas. Viņus piesedza amerikāņu vads. Kad viņi jau atradās uz kalna, sākās apšaude. Uguns bija arī ciematā. Uz patruļu šāva gan no kalna, gan no ciemata. Tad amerikāņu vads, pastiprināts ar desmit ANA karavīriem, diviem OMLT karavīriem, gāja iekšā ciematā, lai atrastu pretinieka snaiperus. Tie divi no OMLT bijām mēs – Ozijs un es. Vāvere palika…»
Mārtiņš: «Nodrošināju tālo uguns atbalstu un aizmugures drošību. Bijām ar amerikāni divatā, bet viņi – Pēteris un Jānis - strādāja ciematā. Es strādāju no mājas.»
Jānis: «Iegājām iekšā ciematā, un vienā momentā uz mums atklāja uguni.»
Pēteris: «Nokļuvām L veida slēpnī.»
Mārtiņš: «Tajā brīdī ieraudzīju sarkanus dūmus. Ciematā sākās kauja, un uzreiz parādījās sarkani dūmi.»
Jānis: «Atklājām pretuguni.»
Pēteris: «Sākām lauzties cauri. Mēs ar Jāni palikām aizmugurē un piesedzām visu amerikāņu vadu. Sanāca tā, ka Ozijs palika aizmugurē, es vilkos klāt amerikāņiem. Tad uz mani atklāja uguni. Tur bija tikai viens aizsegs – viens vientuļš koks. Bet uz abām pusē – kādus desmit piecpadsmit metrus – tīrs klajums. Un mani nospieda aiz tā koka. Tur bija tāda uguns, ka es neko nevarēju izdarīt. Viņi šāva no tuvas distances – tur nebija vairāk par piecdesmit metriem. Tad, īsti nezinu kā, bet pie manis nokļuva Ozijs. Kā tu to izdarīji, es joprojām nevaru saprast. Un Ozijs ar savu ložmetēju, arī amerikānis ar savējo, abi sāka šaut. Arī to, kā amerikānis nokļuva pie manis, nevaru saprast.»
Jānis: «Es pats nezinu, kā tur nokļuvu.»
Pēteris: «Un tad viņi atklāja uguni uz pretinieku, tas deva iespējas atstāt to vietu un ieņemt pozīcijas aiz normāla aizsega. Virzījāmies tālāk. Tad saņēmām informāciju, ka ievainoti divi amerikāņi. Kopā ar vada seržantu gājām uz aizmuguri, lai nodrošinātu viņu evakuāciju. Tad viņi tika evakuēti.»
Jānis: «Tad aizmuka ANA.»
Pēteris: «Tobrīd vēl turpinājās kauja. Vēl tika tīrītas ēkas.»
Mārtiņš: «Darbojās helikopteri, iznīcinātājs. Pirms tam visa kustība bija apstājusies. Tad bija vajadzīgs gaisa atbalsts. Tas tika dots, saņēmām reālu palīdzību. Mīnmetēji strādāja, apači strādāja un arī iznīcinātāji.»
Pēteris: «Principā aviācija nospieda pretinieku, deva mums iespējas virzīties uz priekšu, pārbaudīt ēkas. Tur mēs neko neatradām. Viņi (talibi) vienmēr cietušos aiznes projām, paliek tikai civilie. Naktī civilie bija ielaiduši viņus iekšā – pārlaist nakti. ANA mūs pameta ļoti vienkārši – izveda ārā civilos un tā arī vairs neatgriezās… Tas viss ilga aptuveni piecas sešas stundas. Nodega ap divdesmit procentu māju. Bet tagad tur posteņa vairs nav.»
Ar kādiem ieročiem uz jums šāva?
Jānis: «Ar RPG –7, Muha arī viņiem bija, vārdu sakot strēlnieku ieroči… Tad arī amerikāņi par mani brīnījās – par tik lielu daudzumu munīcijas uzkabē. Astoņi simti patronu.»
Pēteris: «Tas ir ļoti liels svars. Es, man šķiet, atdotu galus, ja to vajadzētu stiept. Ozijs visu laiku klusēja, un amerikāņiem bija no viņa bail.»
Jānis: «Tur praksē nācās pielietot to, ko bijām iemācījušies, izejot kursu kaujai blīvi apdzīvotā vietā. Jāteic liels paldies virsseržantam Laķim, ka mūs trenēja… Bet tur gan sākās jautrība – ANA komandieri evakuēja, viņa pienākumus sāka pildīt vada komandieris, kas atradās uz vietas. Tad viņš sevi sašāva, lai varētu no turienes tikt projām. Tad arī seržants sevi sašāva. Pirmais ar pistoli iešāva apakšstilbā, otrais ar kalašņikovu pāršāva muskuli. Man seržantam nācās sniegt pirmo medicīnisko palīdzību. Trešās dienas naktī viņus evakuēja…»
Pēteris: «Tur bija vēl viens interesants fakts – tāpēc, ka uzreiz nebija iespējams evakuēt ievanotos ANA karavīrus, viņi sāka draudēt, ka mūs nošaus.»
Raksts publicēts Tēvijas Sarga novembra numurā.