Jānis Peters, dzejnieks
Kenedijs, Hruščovs, Solžeņicins. Pirms 50 gadiem šie vīri uz mani 20 gadīgu jaunekli, atstāja milzu iespaidu. Īstenība viņi “sāka” manu dzīvi. Vienu no viņiem nošāva, otrs krita par upuri sazvērestībai, trešo padzina no dzimtenes. “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” tas ir pirmais, toreiz dienesta un eksperimenta vajadzībām Maskavā izdotais Solžeņicina darbs, ko es izlasīju. Tas satrieca, ar dziļu, atmaskojošu patiesību, ko padomju koncentrācijas nometnē bija uzrakstījis Lielā Tēvijas kara dalībnieks un Sarkanās armijas virsnieks. Solžeņicins visu mūžu turpināja rakstīt Padomju stāstu - dzimtenē un trimdā, mūža nogalē atkal dzimtenē. Viņš ir šī laikmeta spilgtākais hronists. Viņš, izraidītais Nobela balvas ieguvējs, kaitināja rietumu labklājīgo sabiedrību un modināja no salda miega.
Manā pastkastītē pirms gadu desmitiem bija iesviests Solžeņicina foto ar atgādinājumu, ka “lielajam krievu rakstniekam 12.decembrī aprit 50 gadu”.
Solžeņicina uzskati pierāda, ka jebkurš antikomunists nav arī demokrāts. Viņš bija lielkrievs, kas pēc trimdas ieguvis īpašumu Piemaskavā, uzcēla ap to augstu žogu. Vai tas būtu kāds simbols, kas raksturo viņa attieksmi pret jaunkrievu sabiedrību? Vai viņa pamācības, ka “Labiekārtot Krievzemi,” paliks tādas pat esejiskas utopijas līmenī kā Andreja Saharova savulaik sacerētais viņa iedomātās brīvu tautu konfederācijas konstitūcijas projekts?
Bet Solžeņicins ir brīvdomības, literārās un pilsoniskās drosmes paraugs. Gulaga nometnēs atmiņā iekaltā sinonīmu vārdnīca tik reibinoši bagātu dara viņa krievu valoda. Ieslodzītam rakstniekam arī literārie darbi jāsacer un jāpatur galvā. Rakstnieka Solžeņicina vēsturiskā atmiņa arī pēc viņa nāves sniegs atmaskojošas liecības par Trešās Romas pārvaldītā režīma īsto dabu.
Marina Kosteņecka, publiciste
Līdz ar Aleksandra Solžeņicina aiziešanu literatūrā ir noslēdzies laikmets, kam 20.gadsimtā bija lemts ietekmēt pasaules vēsturi. Pagājušā gadsimta 1970.gados viņa balsi dzirdēja visā pasaulē. Rietumu pasaule lasīja Solžeņicina rakstus un grāmatas, brīvi klausījās intervijas, viņa literāros lasījumus…
Mēs, kuriem bija lemts dzīvot “sociālistisko valstu nomentē” planētas austrumu puslodē, stingras slepenības apstākļos nodevām no rokas rokā samizdata tekstus, slepus klausījāmies radio, cenzdamies notvert Eiropas un Amerikas radiostacijas, kas diendienā lasīja kārtējo Solžeņicina darbu. Personīgi man šis laiks kļuva par neklātienes skolu pilsoniskās pasaules uzskata viedošanā.
Ludmila Azarova- Vāciete, tulkotāja
Nāca 1967.gads, bija paredzēts rakstnieku kongress. Pa pastu atnāca tāda necila aploksne, adrese rakstīta ar rakstāmmašīnu, nevis ar roku un atpakaļ adreses vispār nebija. Es atstāju to uz galda un devos uz staciju. Tikko iebraucu Maskavā viesnīcā, man jau paziņoja par vēstuli, jo tur bija sabraukuši no visām malām žurnālisti, korespondenti. Un es pēkšņi sapratu, ka tā vēstule ir no viņa, no Solžeņicina. Šī vēstule tagad ir nodrukāta, bet toreiz tā bija bumba. Vēstulē bija galvenokārt runāts par cenzūru. Kongresā to nenolasīja, bet nebija neviena cilvēka, kas par to nezinātu. No tribīnes pateica, ka varam neļaut kādam runāt, bet nevaram izlikties, ka neesam saņēmuši Aleksandra Solžeņicina vēstuli. Toreiz, kad cenzūra bija ieēdusies ādā, mēs visi bijām pie tā pieraduši. Atceros, ka zālē bija milzīgi aplausi. Ojārs vēstuli neturēja slepenībā, bet lasīja saviem draugiem, to viņš uzskatīja par savu pienākumu. No VDK viņam pēc tam prasīja, kāpēc viņš kādam devis lasīt savu vēstuli.
Solžeņicins ir mūsu sirdsapziņa, balss un arī nelokāms cilvēks, kurš nekādos apstākļos nepiekāpās varas priekšā. Un mūžīgā dilemma - kultūra un vara - viņa personībā izpaudās ļoti spilgti un pamācoši.